LATVIJAS KAMANIŅU SPORTA FEDERĀCIJA

Elīna Ieva Vītola: “Bija milzīga gandarījuma sajūta, ka es esmu to izdarījusi.”

Elīna Ieva kamaniņu sportā ir jau no 11 gadu vecuma. Par kamaniņu sportu uzzināja skolā, kad jaunos censoņus bija aizgājuši meklēt divi tā laika Bērnu un jauniešu kamaniņu sporta skolas treneri: Arnita Ancēna un Mārtiņš Brempelis. Ieva kopā ar Sigitu nolēma paskatīties, kas, tad tās kamanas tādas ir. Tā Elīna Ieva attapās Siguldas kamaniņu ledus trasē, kur pēc pirmā brauciena raudājusi un teikusi, ka vairs nebraukšot, bet trenere mierinot teikusi, lai pamēģina vēl. Tā pienāca pirmās sacensības, kurās tika arī izcīnīta sava pirmā medaļa, kas tad arī bija viens no iemesliem iemīlēt šo sporta veidu.

Elīna ir ļoti smaidīga un atklāta, ar viņu ir viegli uzsākt un uzturēt sarunu. Kā pati Elīna saka: “Kad es mācījos Murjāņu Sporta ģimnāzijā, tad bija cilvēki, kuri ar mani neuzsāka sarunu, jo no malas šķita, ka es esmu dusmīga un nevēlos runāt. Bet, kad izdevās aprunāties, tad daudzi atzina, ka pirmais iespaids ir bijis maldīgs. Es patiesībā nemaz neesot iedomīga un dusmīga, kā no malas šķitis. Pašai gan man nav viegli uzsākt sarunas, esmu ļoti kautrīga, bet, ja kāds vēlas ar mani aprunāties, noteikti būšu priecīga.”

Elīnai patīk garas pastaigas. Sportiste stāsta: “Pie dabas var atpūsties. Piemēram, ja esmu par kaut ko satraukusies, tad es izeju ārā un izvēdinu galvu, pastaigājos.”

Ievai ar stresa situācijām galā tikt palīdz saruna ar sevi, mēģinot sevi nomierināt.

Jauno sportisti unikālu padara viņas neatlaidība: “Mani motivē mani sasniegumi, ja es daru, tad es zinu, ka es varu sasniegt savus mērķus. Tā sajūta, kad stāvi uz goda pjedestāla, tas gandarījums par paveikto!”

Kā Tevi raksturotu Tavi draugi?

“Tas gan jāprasa draugiem. Bet Es domāju, ka viņi mani raksturotu kā draudzīgu un noteikti izpalīdzīgu, jo es parasti neatsaku.”

Kādas ir Tavas pozitīvās un negatīvās īpašības?

“Pozitīvās – esmu izpalīdzīga un draudzīga. Taču, runājot par ne visai pozitīvo, man ir tā, ka, ja man, piemēram, kāds cilvēks ļoti nepatīk, nav nozīmes - kāpēc, vienkārši nepatīk. Tad, ja man ar šo cilvēku sanāk kaut kur satikties vai uzturēties vienā telpā, tad es nemāku neizrādīt savu antipātiju, tas vienkārši ir nolasāms manā sejā. Lai gan es tiešām nevēlos tā, bet es nemāku to noslēpt.”

Elīna Ieva ir absolvējusi Murjāņu Sporta ģimnāziju. Iestājusies Valsts policijas koledžā, bet treniņu un biežo sacensību dēļ Ievai nācies izstāties no skolas. Tomēr jauniete atzīst, ka pēc karjeras kamaniņu sportā sevi noteikti redz kā policisti.

Sezona iesākās ne visai veiksmīgi, bet varbūt šajā gadījumā veiksmīgi? Nekvalificējies un netiki Latvijas Nacionālās kamaniņu sporta izlases sastāvā Pasaules kausu sezonas pirmajā pusē. Kā Tu juties?

Pēc neizturētās kvalifikācijas es sapratu, ka man ir jāturpina vēl vairāk trenēties. Es Latvijā paliku ar Kasparu Konrādu. Man vispār nebija garastāvokļa, nolaidās rokas un negribējās neko darīt, bet Kaspars mani motivēja trenēties sezonas otrajai atlases kārtai. Es nedrīkstēju atslābt. Mēģināju pēc iespējas vairāk braukt pa Siguldas trasi, jo arī nākamā atlase bija Siguldā, jo nekur citur šajā sezonā nevarējām izbraukt ārpus oficiālā sacensību kalendāra. Jāsaka godīgi, ka man patiešām nebija garastāvoklis trenēties, un, braucot treniņos pie junioriem, treneris Zintis Šaicāns prasīja, kāpēc es visu laiku izskatoties “saskābusi” (smejas)? Blakus nebija komanda, treneri un tad vispār negribējās neko darīt. Es jutos it kā būtu izmesta no laivas, nezināju, ko darīt, nebija ierastie treneri. Tas bija ļoti nepatīkami.

Tev bija vairāk laika un iespēju piebraukt mājas trasi. Vai mērķtiecīgi gatavojies jau startēt Eiropas čempionātā Siguldā? Vai Tu redzēji palikšanu mājās kā sava veida priekšrocību?

Jā, no vienas puses tā varētu teikt. Pēc tam es sevi mierināju ar to, ka sezonas otrajā pusē ir svarīgākās sacensībās, kas ir Eiropas un Pasaules čempionāti. Jākoncentrējas, lai tiktu uz tiem. Es zināju, ka man būs jāstartē, jo es ne ar ko neesmu sliktāka par pārējām izlases meitenēm. Kāpēc gan tad es nevarētu startēt?

Tev izdevās! Otrajā atlases kārtā veiksmīgi iekļuvi komandas sastāvā. Kā juties? Tomēr tam biji ilgi gatavojusies mājās, kamēr pārējie jau startēja Pasaules kausa posmos.

Pēc pirmās atlases dienas man bija saspringums. Es vēlējos, lai viss ātrāk beidzas. Pēc ceturtā brauciena atviegloti nopūtos. Likās, ka smaga nasta novēlās no maniem pleciem. Bija milzīga gandarījuma sajūta, ka es esmu to izdarījusi. Es tiku atstāta mājās un es visu laiku braucu un braucu pa Siguldu, un man beidzot izdevās izbraukt no viņas ārā! Atlasē par vietu komandā cīnījos ar Ullu Zirni un Sigitu Bērziņu. Rezultāti bija ļoti blīvi. Man izdevās izcīnīt pirmo vietu, Ullai – otro, bet Sigita bija trešā.

Lai arī sezonas iesākums varētu šķist ne visai veiksmīgs, tomēr, tiekot komandā, varēji startēt Eiropas čempionātā, kurā no visām latvietēm bija labākā – piektā vieta pieaugušo konkurencē un zelts U-23 vecuma kategorijā! Vai Tu, paliekot mājās, varēji iedomāties, ka varētu būt labākā no latvietēm Eiropas čempionātā?

Es biju ļoti piebraukusi Siguldas trasi, līdz ar to es ļoti brīvi braucu Siguldā. Man vairs nebija tā, ka man kaut kas trasē ļoti nesanāktu, man tiešām Siguldas trasi sanāca izbraukt labi, jo es tajā biju tik daudz braukusi. Tāpēc Eiropas čempionātā es vienkārši braucu ar prieku. Es izbaudīju trasi un sacensības. Nobraucu pirmo braucienu un skatījos protokolā – mums bija ļoti blīvi rezultāti. Tad es nolēmu, ka arī otro braucienu vienkārši braukšu un izbaudīšu sacensības. Kā būs, tā būs! Un otrais brauciens sanāca vēl labāks nekā pirmais! Man bija forši! Pārējām meitenēm varbūt nebija tik forši, bet es biju priecīga!

Tu biji pārsteigta par savu sasniegto rezultātu? Vai Tu no sevis gaidīji tik labu sniegumu? Jo tomēr tā nav junioru konkurence, bet pieaugušo, kur ir sportistes ar lielu pieredzes bagāžu.

Es zināju, ka U-23 vecuma grupā mana lielākā konkurente būs Madelaine Egle (AUT), jo viņa ir ātra gan startā, gan trasē. Patiesībā es vairāk tajā brīdī priecājos par piekto vietu pieaugušo konkurencē, nekā par zeltu U-23 vecuma grupā, jo piektā vieta – tik augstu! Protams, priecājos arī par sniegumu devītajā FIL U-23 Eiropas čempionātā!

Starp latvietēm Tev ir vislabākais starts un ne tikai starp latvietēm, arī pasaulē Tu rauj startu labāko sešiniekā! Kā?

Kad es mācījos Murjāņu Sporta ģimnāzijā, treneris Zintis Šaicāns ļoti labi iemācīja starta tehniku. Mums ļoti bieži bija starta treniņi, mēs rāvām startus un ļoti daudz trenējām šo prasmi. Zintis pievērsa pastiprinātu uzmanību šīs prasmes attīstīšanai, jo bez starta jau īsti neko nevar. Tāpēc, manuprāt, man arī ir tik labs starts.

Septītais Pasaules kausa posms Oberhofā, Vācijā, kur trase tiek pārtaisīta. Tu pirmo reizi brauci pa rekonstruēto trasi? Nāciju kausā piedzīvoji kritienu, kas notika?

Pārtaisītās virāžas man pat likās vieglākas, nekā tās bija iepriekš. Trases lejas daļu, 11./12. virāžu treniņos man neizdevās izbraukt, lai gan, kad es biju ar junioriem Oberhofā, tad man šī trase pat ļoti patika. Es braucu ar prieku, bet es nezinu, kāpēc šogad man neizdevās izbraukt Oberhofas trasi. Man pašai tā bija neizpratne. Ņemot vērā to, ka man treniņos neizdevās izbraukt 11./12. virāžu, tad Nāciju kausā uz starta nekāpu ar lielu pārliecību. Ar treneri Mārtiņu pirms atlases sacensībām, iepriekšējā dienā izanalizējām treniņu braucienu, apspriedām, ko un kā man vajag darīt. Taču Nāciju kausā, uzsēžoties uz starta, es jutu, ka nebūs. Es izrāvu startu, iegūlos un jutu, ka kamanas nevadās tā, kā tā vadījās treniņos, un tad es sapratu, ka nebūs labi.

Astotajā Pasaules kausa posmā Insbrukā, kvalifikācijas sacensībās – septītā vieta, savukārt pamatsacensībās izcīnīta 16. pozīcija. Viena vieta līdz iespējai tikt Sprinta kausā. Kā vērtē savu sniegumu šķietami vieglajā, bet tomēr viltīgajā ledus trasē?

Man patīk Insbrukas trase, man tā liekas diezgan viegla, protams, lai uzrādītu labu rezultātu, ir jāmāk dažas nianses šajā trasē. Sacensību dienā šķiet, ka nevienai no mums latvietēm īsti neslīdēja. Paši braucieni bija labi, arī starts bija labs, bet finišā rezultāts nebijā tāds, kādu būtu gribējies. Vienkārši neaizslīdēja.

50. FIL Pasaules čempionātā 16. vieta. U-23 vecuma kategorijā izcīnīta 6. vieta. Vai Tu pirmo reizi startēji no dāmu starta šajā trasē? Zinu, ka Kēningze daudziem sportistiem nenākas viegli, kā bija ar Tevi?

Nē, es no dāmu starta nestartēju pirmo reizi, bet jāsaka, ka man ar Kēningzes trasi nebija labas attiecības. Kad uzzināju, ka šogad Pasaules čempionāts būs Kēningzē, smagi nopūtos (smejas). Bet tad, kad es nostartēju Pasaules čempionātā, man šī Vācijas ledus trase pat iepatikās. Tas, kas man nepatika Kēningzē, bija “S” virāžas. Man neizdevās uzķert un tās pareizi izbraukt. Es vienkārši nevarēju saķert tās labās sajūtas Kēningzes trasē. Sacensībās man izdevās nobraukt labus braucienus, un pirms tam arī treneri man apgalvoja, ka, ja man izdosies izbraukt šo trasi, tad man patiks pa viņu braukt. Un tad es beigās domāju, kā man vispār varēja šī trase nepatikt? Tas, uz ko es cerēju Pasaules čempionātā, bija labāka vieta U-23 vecuma kategorijā, bet konkurentes parādīja labāku sniegumu.

Noslēdzošais Pasaules kausa posms Sanktmoricā, Šveicē, kur pārsteidzi visus! Iepriekšējā sezonā junioru konkurencē Tev tur nācās patrenēties. Vai uzskati, ka tas zināmā veidā Tev deva priekšrocību?

Man ļoti patīk Sanktmoricas trase. Tad, kad mēs tur bijām ar junioriem, jau tad man tā trase patika. Lai gan jāsaka, ka tad es pat šo trasi īsti tā līdz galam nevarēju izbraukt. Divas nedēļas cīnījos ar viņu, bet tāpat man šī trase patika. Man vienkārši patika tas, ka šajā trasē nav nekas daudz jādara. Var gulēt, baudīt laiku un kalnus, kas ieskauj trasi. Šogad bija tas pats, es patiešām izbaudīju katru braucienu šajā trasē.

Laika apstākļi jūs sacensību dienā nelutināja, tas skaidrs. Kas, tavuprāt, tas bija? Veiksme, apstākļu sakritība vai tomēr visu noteica Tava meistarība šajā trasē?

Es domāju, ka, no vienas puses, tā noteikti bija veiksme, jo man tiešām paveicās, ka tieši uz manu otro braucienu sniegs norimās. Mēs tieši ar Kendiju pirms otrā brauciena starta sēdējām ģērbtuvēs un cerējām, ka pārstās snigt. Uz kādu septīto dalībnieci sniegs norimās. Un es redzēju savu iespēju nobraukt arī savu otro braucienu labi. Nobraucu savu braucienu, un, stāvot pie līderu sienas, sniegs atkal sāka snigt.

Televīzijas ekrānā varēja šķist, ka esi visnotaļ pārsteigta par rezultātu pēc Kendijas finiša. Kamēr Jūlija Taubitsa (GER) un Natālija Māga (SUI) izrādīja savu prieku par sasniegto, Tu stāvēji kā sastingusi. Nekādas ārējas prieka izpausmes neizrādīji. Kas tajā brīdī notika tavā galvā? Ko tu domāji?

Kad es nobraucu savu braucienu, treneri man teica, ka es būšu trijniekā, bet es domāju – nu, kā būs, tā būs! Es stāvēju pie līderu sienas un turēju īkšķus par Kendiju, pēc viņas finiša man bija žēl, ka Kendija netika trijniekā. Un tad man saka, ka es taču esmu uzvarējusi! Un visi skatās uz mani, bet es nesaprotu, kas tieši tikko notika. Tikai aizbraucot uz viesnīcu, sāku apjaust, ka es taču esmu uzvarējusi Pasaules kausa posmā. Bet tajā brīdī uz goda pjedestāla es tiešām nesapratu, kas notika, visi mani apsveica un priecājās, bet es patiešām biju šokā. Ja godīgi, es vienkārši cerēju saglabāt savu piekto vietu, kuru izcīnīju pēc pirmā brauciena. Tas bija mans plāns, bet šādu pavērsienu es pilnībā negaidīju. Es domāju, ka es būšu augstu, bet, ka pirmā? Visātrākā?!

Kādi ir tavi mērķi nākamajai sezonai?

Mums noteikti atkal būs atlases sacensības, un tajās noteikti es gribu izcīnīt vietu uz Olimpiskajām spēlēm. Uz spēlēm var braukt tikai trīs meitenes. Tāpēc būs, ar ko pacīnīties. Es domāju, ka nākamā sezona būs ļoti interesanta, vismaz skatītājiem noteikti.

 

Foto: FIL/Mareks Gaļinovskis

 

Clock 2021.02.16 Statistic 1153
Supporters »

All supporters
By continuing homepage browsing you accept this page cookies.    OK