LATVIJAS KAMANIŅU SPORTA FEDERĀCIJA

Ceļā uz Phjončhanu - Riks Kristens Rozītis

Riks Kristens Rozītis jau vairākus gadus ir Latvijas kamaniņu izlases sportists un šobrīd mērķtiecīgi gatavojas jaunajai sezonai, kas viņam iespējāms noslēgsies arī ar pirmajām Olimpiskajām spēlēm. 

Tiekamies dāmu startā. Cik daudz treniņu joprojām tiek aizvadīti no citām starta pozīcijām kā vīru starta?

Vasaras laikā pārsvarā treniņi ir no dāmu starta. Tā tas ir man, Artūram Dārzniekam, Ināram Kivleniekam, Kristapam Mauriņam un Kristeram Aparjodam. Meitenes brauc nedaudz zemāk, tā ir nedaudz drošāk tomēr. Dažreiz citi puiši nobrauc dažus braucienus arī no vīru starta, bet es lieki neriskēju. Vasarā ir daudz mazāks ātrums un ir arī krietni vieglāk braukt, tomēr ja ir kaut viena neliela kļūda, tad principā ziemas sezona ir beigusies. Ja tu tiešām izkrīti, ir tādi gadījumi bijuši, tad ziemas sezona ir beigusies. Šī ir olimpiskā sezona, tāpēc lieki negribu riskēt ar tādām lietām.

Līdz Phjončhanas Olimpiskajām spēlēm atlicis pusgads. Kāds ir plāns šim atlikušajam laikam?

Principā tagad ir tā, ka mums ir beidzies viens cikls, kas ir sagatavošanās cikls un ilga līdz augustam. Parasti mums viņš ir tikai līdz jūlijam, pat jūnijā mēdz beigties, bet šogad mēs tikai tagad ejam iekšā svaru zālē. Viss ir pilnīgi savādāk kā pagājušajā gadā, trenējamies savādāk. Visu darām tā, lai uz Olimpiskajām spēlēm būtu pati augstākā forma. Protams, uz sezonas sākumu visticamāk būs nedaudz sliktāk kā pārējiem sportistiem, bet galvenais treneris Kaspars Dumpis ir izrēķinājis visu tā, lai mums forma būtu visaugstākajā līmenī uz februāri. Tāpēc mēs tikai tagad sākam palēnām uz svariem darboties un tā turpināsim līdz jaunajam gadam.

Tad kā ar Eiropas čempionātu Siguldā? Vai jau tad nevajadzētu būt formā?

Jā, bet tas ir tieši pirms Olimpiskajām spēlēm, pat mazāk kā 3 nedēļas pirms, tā kā uz to laiku jau formai vajadzētu būt maksimālajā līmenī. Galvenais fokuss, protams, ir Olimpiskās spēles, bet Sigulda arī. Tomēr mājas trase, Eiropas čempionāts, ir jāpacīnās beidzot arī par godalgotām vietām.

Ir pagājuši vairāk kā pieci gadi kopš pirmajām Jaunatnes Ziemas Olimpiskajām spēlēm, kur izcīnīji sudraba godalgu. Tajā laikā aizvadīji pirmos startus gan junioros, gan vīriešu konkurencē. Vai jau jūties kā pieredzējis sportists?

Kā jauniņais vairs galīgi nejūtos, šī būs jau trešā sezona pie lielajiem. Esmu iejuties un visus pazīstu, esmu savējais. Šobrīd jauniņais ir Kristers, bet arī viņš jau ir labi iejuties.

Tajā laikā intervijās teici, ka pārējie puiši ir stipri un viegli nebūs izlauzties. Šobrīd esat pieci, kas cīnīsies par ceļazīmi uz Phjončhanu. Vai jūties vienlīdzīgs ar pārējiem?

Jā, noteikti tā jūtos, bet situācija ir tāda, ka mēs visi pieci esam vienlīdzīgi. Nebūs nekāds brīnums, ja uz Olimpiskajām spēlēm aizbrauks Kristaps vai Kristers, vai es. Mēs visi esam vienā līmenī. Protams, jā, ir nelielas atšķirības, bet visi var aizbraukt, tāpēc arī šobrīd katrs cenšas pēc iespējas vairāk izdarīt priekš sezonas, lai var pārspēt viens otru.

Vai tā dēļ jūsu starpā nav jūtama spriedze? Kāds tomēr paliks aiz borta.

Jā, protams. Pagaidām gan pilnīgi to neizjūtu. Mēs četri – es, Kristers, Inārs un Artūrs - trenējamies kopā. Kristapam ir cits treneris. Mēs satiekamies arī reizēm vakaros, izbraucam ārā ar riteņiem, parunājamies, bet pagaidām nav nekādas spriedzes. Es domāju, ka tad, kad sāksies Pasaules kausa sezona un punktu skaitīšana, tad arī būs. Varbūt arī tas nebūs tā ļauni, bet iekšējā spriedze būs viennozīmīgi, bez tās neiztikt.

Kā tad tiks atlasīti tie, kuri startēs Phjončhanā?

Mums jau vasaras sākumā galvenais treneris atsūtīja kritērijus, pēc kuriem tiks atlasīta komanda. Mums ir paredzētas divas treniņnometnes Phjončanā, respektīvi divi kontroltreniņi, pēc tam sākas Pasaules kausa tūre, kad ir pieci posmi līdz jaunajam gadam. Pēc tā tiks savilkti kopā punkti un pirmie trīs arī brauks. 

Vasarā daudz nodarbojies arī ar citiem sporta veidiem. Vai tas tikai treniņa nolūkos, vai pašu arī aizrauj kaut kas cits?

Īstenībā man sākumā tas bija tikai tā, lai sestdienās svētdienās būtu ko darīt. Braucu, piemēram, SEB MTB maratonos, bet nu jau man tas viss ir iepaticies. Man tas nav tā, lai es par visām varītēm censtos uzrādīt labu rezultātu. SEB MTB maratonos parasti braucam es, Kristers un treneris Sandris Bērziņš. Man galvenais ir jāpārspēj viņi un tad viss ir kārtībā. (smejas) Skrēju Cēsu ECO trail, kur piedāvāja startēt Suunto komandā. Mazo distanci var noskriet un izbaudīt pasākumu, jo ar skrējējiem es vienkārši nevaru sacensties.

Cik tad daudz tev treniņplānā ir, piemēram, skriešana?

Mums ir kardio treniņi vienreiz nedēļā, bet es viņus taisu nedaudz vairāk, jo man vajag nedaudz vairāk. (smejas) Kādas divas reizes nedēļā braucu ar riteni līdz 40km un vienreiz nedēļā skrienu līdz 10km.

Kā ir to visu apvienot ar pārējo dzīvi un studijām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA)?

Tā ir ļoti grūta tēma… Jo ir tiešām grūti. Skola ļoti nāk pretī un palīdz gandrīz visi pasniedzēji. Cenšos pēc sezonas tos divus trīs mēnešus braukt uz skolu, bet ir ļoti grūti sevi piespiest. Pēc sezonas gribas atpūsties, bet nākas braukt uz skolu katru dienu un kaut ko kārtot. Pirmo kursu es lēnā garā jau esmu pabeidzis divos gados, tagad iet otrais kurss. Sevi vienkārši ir jāpiespiež, tad var visu izdarīt. Līdz 9. klasei es mācījos Siguldas Valsts ģimnāzijā, pēc tam aizgāju uz Murjāņiem, jo bija tiešām grūti visu savienot, bija konflikti ar skolotājiem. It kā es labi mācījos, bet arī ne tik ļoti, lai varētu braukāt pa Pasaules kausa posmiem un mācīties valsts ģimnāzijā. Murjāņos bija daudz piemērotāks režīms. LSPA arī jau viss tiek dots un visi nāk pretī, vienkārši pašam ir jāgrib un jādara.

Kad tad bija tas brīdis, kad saprati, ka vēlies sportot nopietni?

Īstenībā, tad kad sāku trenēties 10 gadu vecumā, man pirmos 6 gadus bija tā – atnāku pabraukājos, aizeju paskrienu, kāda starpība. Iesēdies kamanās, nobrauc, dabū savu medaļu un ej mājās. Bet tad kad sākās jau lielāka konkurence, sāku braukt uz Pasaules kausa posmiem, es sapratu, ka aizstāvu Latvijas vārdu pasaulē un ka nevar vairs iekāpt ragavās un būt visu laiku pirmais. Ja es būtu bijis pirmais, es droši vien vēl līdz šim nebūtu sapratis, ka vispār vajag trenēties. Bet reāli es to sapratu apmēram 16 gadu vecumā, kad aizbraucu uz Junioru pasaules čempionātu. Arī pie jauniešiem es jau jutu, ka ir tā atpalicība un ka ir jāsāk kaut kas mērķtiecīgi darīt. Tagad jau viss ir pilnībā pa plauktiem salikts un skaidrs, kas jādara.

Vai nav bijusi tā sajūta, ka varētu vēl labāk, ja būtu arī vēl labāka tehnika?

Par šo tēmu man pilnīgi vienmēr ir bijis skaidrs, ka tehnika mums ir laba, man personīgi vismaz. Es nekad neesmu pateicis, ka slikti nobraucu, jo man nav labas tehnikas. Es varu pateikt tā – ja es uzrautu startu kā vācietis un būtu trenējies kā viņš, tad arī paskatītos kāds būtu rezultāts finišā, jo man vislielākā atpalicība ir startā, pēc tam trasē es ieskrienos. Ar kamanām man katrā ziņā nav pilnīgi nekādu problēmu. Tāpēc es arī šogad ļoti strādāju pie fiziskās formas un tieši pie starta, jo tas ir mans lielākais mīnuss. Es saprotu, ka visiem pārējiem džekiem ir labs starts, bet ka neslīd… Es nezinu, man tādas problēmas principā nav bijušas. Ir daži atsevišķi Pasaules kausa posmi, bet ir tomēr tās trases jāizkož un trasē ir jāatbrīvojas. Tu nevari braukt un pateikt, ka tev kamana neiet.

Kādi tad ir tavi tālākie plāni sportā un arī ārpus tā?

Šobrīd lielākais mērķis, protams, ir Olimpiskās spēles, bet arī pēc tam jāturpina braukt un cīnīties. Domāju, ka pēc sporta (cerams, ka ne ļoti ātri) ir jāpabeidz skola. Mācos par galveno treneri un menedžeri sporta jomā. Droši vien sākumā varētu būt treneris, bet nu to laiks rādīs. Ļoti daudz gadu vēl līdz tam.

Clock 2017.08.14 Statistic 732
Tuvākie notikumi
31 diena
"Prezidenta kauss" starta rāvienu sacensības (Pieaugušie, Juniori, Jaunieši)
Atbalstītāji »

Visi atbalstītāji