LATVIJAS KAMANIŅU SPORTA FEDERĀCIJA

Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris

Kristaps Mauriņš


Dzimšanas diena un vieta: 05.05.91., Cēsis

Augums: 192 cm

Izglītība: 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība – LSPA, bakalaurs LSPA sporta zinātnē – 4. kurss

Profesija: Latvijas Nacionālās kamaniņu izlases menedžeris

Kristaps uzaudzis Siguldā, lai gan ir dzimis Cēsīs, jo tajā laikā Siguldas slimnīcā bija remonts, bet uzskata sevi par 100% siguldieti. Mācījās Siguldas 3. pamatskolā līdz 6. klasei un no 7. līdz 8. klasei Siguldas Valsts ģimnāzijā. Ar 9. klasi iestājās Murjāņu Sporta ģimnāzijā un 2010. gadā to absolvēja. Kristaps neuzskata, ka ir nācis no sportiskas ģimenes, bet, laikam ejot un visam mainoties, savu ģimeni tagad var nosaukt par sportisku. Viņš bija pirmais, kurš sāka nodarboties ar sportu. Brāļa piemēram sekoja māsa, kura arī vēlējās mācīties Murjāņos un 10. klasē iestājās volejbola nodaļā, bet pēc nepilniem diviem gadiem saprata, ka volejbols tomēr nebūs viņas aizraušanās ilgtermiņā. Bet pēc atgriešanās Siguldas Valsts ģimnāzijā, turpināja nodarboties ar sportu savam priekam – garo distanču skriešana. Māsa ar savu entuziasmu pret skriešanu pavilka līdzi arī Kristapa mammu, kura pirms tam vispār nebija nodarbojusies ar sportu. Un pēc nepilniem diviem gadiem kopā plecu pie pleca abas skrēja jau pusmaratonu sacensībās visā Latvijā. Kopā arī piedalījušās divos kalnu maratonos ārpus Latvijas. Tētis pats nenodarbojas ar sportu, bet ir kārtīgs sporta fans, seko līdzi visiem sporta notikumiem, bet, protams, mīļākais kļuvis kamaniņu sports. Kopš Kristaps piedalījās kamaniņu sacensībās Siguldā, nav izlaidis nevienas sacensības klātienē.

- Kad un kā nonāci Kamaniņu sportā?

Kamaniņu sportā nonācu 2001. gadā, kad mācījos 4. klasē. Tajā laikā, kad visi kaimiņu bērni skraidīja pa pagalmu, spēlēja paslēpes, futbolu utt., viens no bērnības draugiem nodarbojās jau ar kamaniņu sportu. Reiz aizgāju uz viņa treniņu trasē, kaut kā viss no malas izskatījās baigi forši. Un tad pēc pāris mēnešiem vasarā pieteicos iestājpārbaudījumiem Bērnu un jauniešu kamaniņu sporta skolā. Līdz tam nebiju nodarbojies ar sportu, iestājpārbaudījumos nevarēju ne reizi pievilkties pie stieņa, knapi varēju izturēt 30 sekundes taisot vēderpresi, par reižu skaitu vispār nerunājot, nevarēju arī noskriet apli stadionā bez apstāšanās, bet neskatoties uz to visu, mani paņēma iesācēju grupiņā pie treneres Evas Hofmanes. Tā arī pāris gadus notrenējos Siguldas sporta skolā, līdz mani uzrunāja Aivars Kalniņš, junioru izlases galvenais treneris, ka vēlas mani redzēt Murjāņu Sporta ģimnāzijā (MSĢ), lai es varētu nodarboties ar šo sporta veidu jau pavisam citā līmenī. Tiku MSĢ un mani iekļāva junioru izlasē, un tajā brīdī man kļuva skaidrs, ka tas ir tas ar ko vēlos saistīt savu dzīvi arī pēc Murjāņus absolvēšanas.

- Kādi bija Tavi augstākie sasniegumi karjeras laikā?

Pie saviem augstākajiem sasniegumiem junioru vecumā varētu minēt 3. vietu Pasaules Junioru čempionātā komandas sacensībās un 3. vietu Pasaules Junioru kausa posmā.
Pieaugušo konkurencē super augstus rezultātus neizdevās parādīt, bet gribētos izcelt vienu TOP 10 finišu vienā no Pasaules kausa posmiem, pāris Pasaules kausa posmus, kuros izdevās ielauzties TOP 15, 13. vietu Eiropas čempionātā, kā arī dalību Soču Olimpiskajās spēlēs.

- Atskatoties uz savu karjeru, vai ir kaut kas ko Tu darītu citādāk?

Es nezinu vai darītu ko baigi citādāk.Vienmēr uz treniņiem un sacensībām esmu gājis ar pilnu atdevi un pareizo attieksmi, bet bieži piemeklēja kaut kādas likstas kā arī paša kļūdas, kas liedza sasniegt augstus rezultātus. Tagad atskatoties, varētu teikt, ka lielu svītru manam rezultātu progresam pārvilka smagais kritiens Vinterbergā treniņā, kura rezultātā dabūju piecas skrūves un plāksni papēdī. Pēc tā bija ļoti grūti tikt pāri psiholoģiski, pārvarēt bailes doties trasē. Pēc kāda laika likās, ka esmu ticis beidzot tam pāri, bet tad atkal nāca pāris smagi kritieni, un atmeta mani atkal atpakaļ – turpat kur biju pēc lauztā papēža. Psiholoģiski bija ļoti grūti, un ja nav pārliecība par saviem spēkiem trasē, kaut kādas iekšējas bailes, tad trasē nav ko darīt un uz augstiem rezultātiem ir naivi cerēt.

- Kā Tu izlēmi, ka tieši tagad ir īstais laiks beigt karjeru?

Pirms šīs Olimpiskās sezonas jau pie sevis biju nospraudis mērķis - Olimpiskās spēles, un tad pēc spēlēm skatīšos un domāšu ko darīt tālāk. Ļoti labas sezonas gadījumā noteikti būtu palicis sportā kā aktīvs sportists. Diemžēl neizdevās kvalificēties Phjončhanas Ziemas Olimpiskajām spēlēm, jo pats nerādīju to labāko sniegumu un pārējie vīri mūsu komandā šosezon bija krietni labāki - iekšējā konkurence bija liela. Tajā brīdī, kad bija skaidrs, ka šīs spēles ies gar degunu, sapratu, ka man laikam pietiks nodarboties ar kamaniņu sportu. Nejutu vairs sevī dzirksteli, prieku un motivāciju turpināt, jo rezultāti nebija tādi kā vēlētos, kā arī neredzēju garantiju, ka turpinot sportot, rezultāti varētu uzlaboties. Tas nebija dienas lēmums beigt karjeru, bet lēnām nāca visas šis sezonas garumā.

- Kāds ir Tavs statuss un kādi ir Tavi pienākumi  komandā tagad?  Kā Tavi, nu jau bijušie, komandas biedri reaģēja? Vai apsvēri arī citas iespējas?

Šobrīd esmu Nacionālās un Junioru izlases menedžeris plus asistēju Mihailam Arhipovam fiziskajos treniņos. Pienākumi ir daudz un dažādi menedžera amatā – nometņu organizēšana tepat Latvijā, izbraukumu plānošana, viesnīcas, ēdināšana, transports u.c. Ziemas sezonā, protams, arī pieslēgšos trases treniņos. Es pats tik tikko biju sportista lomā, tāpēc labi zinu, ko un kā sportisti gribētu sagaidīt no organizatoriskajām lietām, lai pēc iespējas mazāk galva jālauž par blakus lietām un var koncentrēties tikai treniņiem, tāpēc cenšos viņiem to visu nodrošināt. Man ar visiem komandā esošajiem sportistiem ir labas attiecības, tāpēc liekas, ka pieņem mani jaunajā amatā labi. Īsti citas iespējas apsvērt nebija vajadzības, jo jau sezonas otrajā pusē, kad bija skaidrs, ka netikšu uz spēlēm, nāca piedāvājums no LKSF palikt kamaniņu sportā. Par to jāsaka liels paldies viņiem, ka tādu iespēju man deva! Kamaniņu sports ir tas, kas man tiešām patīk, un man ir prieks, ka tajā visā varu būt iekšā arī pēc aktīvā sporta beigšanas, un varēšu palīdzēt un būt blakus mūsu sportistiem sasniedzot augstus rezultātus turpmākajās sezonās.

- Kāda ir Tava un Mihaila vīzija  komandai? (Uz ko un kā tieši strādāsiet, lai sagatavotu komandu jaunajai sezonai un ilgtermiņā- uz Pekinas Ziemas Olimpiskajām spēlēm). Kāda ir Tava un, kāda ir Mihaila filozofija, vai jums abiem sakrīt domas?

Kā galveno vīziju nākamajam Olimpiskajam ciklam noteikti var minēt fiziskās sagatavotības uzlabošanu. Pilnīgi piekrītu Mihaila filozofijai, ka kamaniņu braucējiem ir jābūt vispusīgi attīstītiem un fiziski ļoti spēcīgiem, attīstot visas fiziskās īpašības. Ja fiziski mūsu sportisti jutīsies labāki un spēcīgāki kā līdz šim, tad būs arī vieglāk veikt braucienus trasē, vieglāk būs koncentrēties sacensībām. Tagad caur grūtiem treniņiem attīstās ne tikai fiziskās īpašības, bet rūdas arī raksturs, ir jāpārvar sevi, lai sasniegtu augstus mērķus sezonā. Un, kad pienāks Pekinas Olimpiskās spēles, gribam, lai visi komandā esošie sportisti, treneru korpuss un apkalpojošais personāls varētu teikt, ka no savas puses esam izdarījuši visu maksimāli, lai sagatavotos četrgades svarīgākajām sacensībā.
Pagājušajā sezonā ļoti daudz tika eksperimentēts ar tehniku, tajā visā ir ieguldīts liels darbs un resursi, un tagad noteikti ir lielāka skaidrība, kas mums der un kas nē no tā visa, kādā virzienā jāturpina strādāt, kādas nianses vēl jāpieslīpē, lai sasniegtu augstus rezultātus.

- Tagad esi jaunā pozīcijā komandā, skaties droši vien uz komandu citādāk. Ko Tu redzi un, ko Tu gribētu mainīt?

Sākoties jaunajam Olimpiskajam ciklam esam jau pamainījuši šo to, ko iepriekšējā ciklā darījām citādāk, tāpēc ticu, ka virziens kādā esam sākuši strādāt mums turpmāko sezonu laikā nesīs augļus. Tas, ko es redzu pirmajā nometnē, mani tiešām priecē – esam sākuši cītīgi strādāt pie fiziskās sagatavotības. Ir ļoti grūti treniņi, bet visi „mauc” ar pilnu atdevi un neviens no tās kopbildes ārā nekrīt. Valda laba atmosfēra komandā, veselīgs humors. Es gribētu, lai šī atmosfēra saglabājas arī sezonas laikā. No vienas puses individuāls sporta veids, bet ir svarīgi, lai komanda ir saliedēta, svarīgi apzināties, ka blakus ir komandas biedri, kas atbalsta, un kādā grūtākā brīdī ir blakus un neatsaka padomu vai palīdzību.

- Kamaniņu sports Latvijā un citviet pasaulē - kādas līdzības un atšķirības saskati? Ne tikai tehnikas ziņā, bet arī, piemēram, sagatavošanās procesā (VFS, nometnes, utt.), ekipējuma un vispārējā nodrošinājumā, pasaules kausu organizēšanā, u.c.

Grūti spriest un salīdzināt, piemēram, fiziskās sagatavotības trenēšanu ar citām valstīm, jo neviens jau, protams, nedalās ar saviem treniņu plāniem. Bet pēc tās informācijas, ko var gūt no sociālajiem tīkliem var spriest, ka krievi un amerikāņi nopietni strādā visas vasaras garumā, tāpat arī austrieši, itāļi. Vācieši ir nedaudz skopāki sociālajos tīklos ar bildēm vai video no saviem treniņiem.
Tehnikas ziņā nevarētu teikt, ka stipri atpaliekam no vadošajām valstīm, bet līdz šim, šur tur viņi ir bijuši pussolīti mums priekšā, un sporta veidā, kur visu izšķir sekundes tūkstošdaļas, tas pussolītis var dārgi maksāt. Bet mēs nestāvam uz vietas un meklējam labākos variantus, kā padarīt mūsu kamanas pēc iespējas ātrākas, lai varam cīnīties ar pilnīgi visām kamaniņu sporta lielvalstīm.
Ja jāsalīdzina Pasaules kausu organizēšana, manuprāt, Pasaules kauss Siguldā vienmēr bijis viens no labāk organizētajām sacensībām Pasaules kausu tūrē. Tādu izklaides programmu skatītājiem, tādas papildus ekstras sportistiem, ko piedāvājam Siguldā, nenākas redzēt citās trasēs.

- Kāds, provizoriski, ir Tavs desmitgades plāns? Vai gribi palikt kamaniņu sportā vai ar laiku meklēt dzīvē citus izaicinājumus?

Par savu desmitgades plānu dotajā brīdī ir grūti spriest, bet tas noteikti ir saistīts ar sportu. Man ir konkrēts plāns nākamajam Olimpiskajam ciklam - vēlos būt kopā ar komandu un no savas puses izdarīt visu iespējamo, lai sportistiem nekas netrūktu, un mēs varētu sagatavoties tik labi Olimpiskajām spēlēm kā vēl nekad. Šis pirmais gads pēc karjeras beigšanas man pašam būs liels izaicinājums, jauns amats, jauni pienākumi, bet esmu motivācijas pilns tik ar visu galā godam.

- Kāds nezināms fakts par Tevi?

Tie, kas mani tiešām labi pazīst, zina ļoti daudz par mani. Bet tiem, kas nepazīst, ir visas iespējas iepazīt un uzzināt arī līdz šim nezināmus faktus :)

- Lielākais piedzīvojums/pārdzīvojums Tava karjeras laikā?

Kā lielāko piedzīvojumu un vispozitīvākās emocijas savas karjeras laikā varu minēt iesoļošanu stadionā Soču Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā plecu pie pleca ar visiem labākajiem Latvijas ziemas sporta veidu pārstāvjiem.

 



Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Kristaps Mauriņš pievienojas Nacionālajai izlasei kā menedžeris
Clock 2018.05.23 Statistic 754
Atbalstītāji »

Visi atbalstītāji