Kristers Aparjods: "Man nav svarīgas un mazāk svarīgas sacensības. Uz visām strādāju maksimāli."

Kristers Aparjods pieaugušo konkurencē aizvadījis jau divas pilnas sezonas, taču Phjončhanas Olimpiskajās spēlēs startēja vēl kā juniors un uzrādīja labāko individuālo Latvijas kamaniņu braucēju rezultātu pēc titulētajiem brāļiem Šiciem. Nepilnu gadu vēlāk jaunais sportists jau kāpa uz goda pjedestāla Eiropas čempionātā, taču viņa ambīcijas sportā stiepjas krietni tālāk.

Pagājusī sezona tev sākās diezgan slikti ar vairākām diskvalifikācijām Viessmann Pasaules kausa (PK) posmos, bet otrajā pusē izcīnīji bronzu Eiropas čempionātā un 5. vietu Pasaules čempionāta sprintā. Kā vērtē sezonu?

Jā, Pasaules čempionāts gan joprojām ir tāda sāpīgā tēma un kādu laiku vēl būs [komandu stafetē tika saņemta diskvalifikācija – aut.].

Tas jau var gadīties jebkuram attiecīgos apstākļos.

Nu jā, pirmais čempionāts, bet stress būtu muļķīgs attaisnojums. Iekšā pašam bija tāda sajūta, ka biju gatavs. Sezonas sākums galīgi neizdevās, jā. Pirmais Pasaules kausa posms un pirmā diskvalifikācija. Kā jau vairākas reizes esmu teicis, tur neko īsti nevarēja izdarīt. Negribas nevienu pie tā vainot, tehniska ķibele un viss. Treneri izgāja uz maksimumu un gribēja maksimāli izdarīt savu darbu, lai es varētu izdarīt to pašu. Sanāca tā, ka mazās nianses nospēlēja savu, kas šajā sporta veidā ietekmē ļoti daudz. Tā tāda neveiksme vairāk. Bet pēc tā man nebija sajūta, ka tagad baigi jāsaņemas. Protams, emocijas gāja pa gaisu, jo tā nebija mana vaina. Pēc tam pierādījās, ka tās skrūves, kas atskrūvējās nākamajā posmā, bija vēl viena muļķīga kļūda, par kuru nācās samaksāt. Tas lika nedaudz aizdomāties.

Bet pēc jaunā gada jau viss bija kārtībā.

Jā, pirms Ziemassvētkiem biju vēl vienā jaunā trasē Vistlerā, kur nebiju braucis. Komandas biedri bija sastāstījuši, ka tā trase ir ļoti ātra, bet es jau pēc pirmā brauciena sapratu, ka nekas tāds īpašs nav. Vienkārši jānoķer sajūtas un jāapgūst virāžas.

Medaļu Eiropas čempionātā pēc šāda sezonas sākuma biji gaidījis?

Protams, uz to strādāju, bet nebija doma, ka šī būtu pēdējā iespēja. Vienmēr man ir galvā doma, ka katrās sacensībās jāizdara maksimāli viss iespējamais, lai uzrādītu labu rezultātu. Man nav svarīgas un mazāk svarīgas sacensības. Uz visām strādāju maksimāli, tehniku cenšos sagatavot līdzīgi. Tāpat arī ar fizisko kondīciju, protams. Sezonas laikā tā fiziskā sagatavotība nedaudz iebuksē. Dabiski sanāk pievērst vairāk uzmanības kamanām un kamanu būvēšanai. Šogad es strādāšu tā, ka mēģināšu tās pašas trīs reizes nedēļā arī sezonas laikā darboties un uzturēt sevi formā. Treneri arī bieži saka, ka, ja tu pats jūties fiziski labi, tad arī galva jūtas labi. Ja ķermenis ir formā un gatavs darboties, tad arī smadzenes attiecīgi pieslēdzas. To es mēģināšu paturēt prātā.

Kopumā man tās sacensību nedēļas neliekas nekas īpašs, vienkārši visu laiku galvā ir doma, ka maksimāli jādara viss, ko varu izdarīt. Tā arī darbojos pēc tāda principa. Altenbergā izcīnīju 7. vietu, kas ir mans līdz šim labākais sniegums tajā trasē. Nedēļu pēc tam Eiropas čempionātā Oberhofā darīju visu to pašu, ko parasti. Nebija tāda doma, ka tagad obligāti vajag būt trijniekā, lai gan tādā gadījumā būtu nodrošināts finansiāls atbalsts un arī nākamajai sezonai būtu drošības sajūta. Bet jau treniņbraucienos uzrādīju labas tendences, un kamanas labi skrēja. Par to jāpateicas Mārtiņam Rubenim un pārējiem treneriem. Arī tagad mēs intensīvi strādājam pie kamanām, reizēm braucu pie Mārtiņa uz Rīgas Tehnisko universitāti. Nevaru teikt, ka nobraucu perfektus braucienus Eiropas čempionātā. Ja būtu perfekti, tad droši vien būtu arī pirmā vieta. Pietika priekš bronzas, par ko biju ļoti laimīgs. Tas bija mans pirmais pjedestāls pieaugušo konkurencē, kas sanāca tieši Eiropas čempionātā. Sajūtas bija tiešām patīkamas.

Pēc tam jau bija pēdējais posms Sočos, kas arī man bija pilnībā jauna trase. Biju tikai dzirdējis stāstus un noskatījies pāris video. Zināju, ka trase ir ātra un pietiekami gara, ar savām niansēm. Tas man bija izaicinājums priekš sevis, vienmēr patīk apgūt jaunas trases.

Sočos nākamgad notiks Pasaules čempionāts (PČ). Pasaules kausā uzrādīji labu rezultātu, vai tev patīk šī trase?

Trase man atstāja tādas labas domas un emocijas priekš nākamā gada. Patrenējāmies tur nedaudz jau pirms PK posma. Sacensībās kamanas rādīja tiešām labas tendences. Viss labi salikās kopā, un mēģinājām meklēt dažādus variantus ar domu nevis par to PK posmu, bet jau ar mērķi uz PČ. Lai būtu skaidrs, ar ko braukt.

Un ir skaidrs?

Pa lielam jā. Viss ir iegrāmatots, trase ļoti labi pierakstīta. Šobrīd varbūt visu perfekti neatceros, bet pierakstos ir viss līdz sīkumam. Protams, nebūs tā, ka es uzsvaru likšu tikai uz tām sacensībām nākamajā sezonā, bet vienkārši pakāpeniski no kausa uz kausa strādāšu. Trase man patika. Ātra, ir diezgan grūti izbraukt ar ļoti labu laiku. Reizēm ir tā, ka nobrauc ļoti labi, bet finišā laiks nav nemaz tik labs. Tur ir pāris atslēgas vietas, kur šo laiku var iegūt. Par to visu jādomā, visam jābūt līdz niansēm atstrādātam.

Vai ir bijušas sajūtas, ka grūti konkurēt ar lielākajām šī sporta veida valstīm, kam ir lielāki resursi šo nianšu atstrādāšanai?

Es neatminos tādu domu, ka austriešus un vāciešu neaiztiksim, cīnīsimies ar pārējiem. Tehnika mums vienmēr ir bijusi līmenī. Šis būs mans trešais gads izlasē, un pa visiem šiem gadiem esmu ļoti profesionālu līmeni izjutis no federācijas puses. Piemēram, piesaistot fiziskās sagatavotības treneri. Nav šeit vienkārši pabraukāšanās pa pasauli. Mērķis visiem ir viens un doma ir par sportistiem. Manā skatījumā viss ir ļoti profesionāli. Nav nekad tāda doma bijusi, ka uz kādu vajadzētu skatīties augstāk.

Esat sākuši intensīvus vasaras treniņus. Vai ir kaut kas konkrēts, pie kā plāno vairāk piestrādāt šovasar?

Šogad tas sagatavošanās posms man būs nedaudz saraustīts, jo mācos Valsts policijas koledžā un šis gads ir jāpabeidz. Ar treneri vienojāmies, ka trenēšos katru dienu vienreiz dienā, izņemot nedēļas nogalē. Tā bāze apakšā nav tik liela, tāpēc nolēmām, ka vajadzētu arī atpūsties sestdien un svētdien. Pārējie vienkārši vienu nedēļu strādā intensīvāk, otru nedaudz vieglāk, bet es tajās atpūtas nedēļās atstrādāšu iekavēto. Sanāks tas pats treniņu daudzums, tikai divu nedēļu ciklā.

Pēc slodzes testiem Latvijas Olimpiskajā vienībā liekas, ka vienkārši jāstrādā. Sporta ārsts teica, ka ar veselību viss ir kārtībā. Pagājušais gads bija tāds eksperimentālais ar jauno fiziskās sagatavotības treneri Mihailu Arhipovu. Man kopš iepriekšējās sezonas bija pielikums gan startā, gan vispār fiziskajā sagatavotībā, un es ceru, ka tā tas turpināsies. Tagad jākoncentrējas arī uz 2022. gada Olimpiskajām spēlēm. Šis gads vēl ir tāds, kad var eksperimentēt un izmēģināt kaut ko. Nākamgad tai pamata formulai jau ir jābūt zināmai. Bet kopumā man gan treniņi, gan metodika strādā.

Nākotnē plāno strādāt policijā?

Jā, man plāns jau ir gatavs. Kad beigšu sportot, nezinu gan kad tas būs, iešu strādāt policijā. Ir doma kaut ko dinamisku, bet redzēs jau, kāda būs veselība un rezultāti. Sports, protams, ir prioritāte.

Esi viens no kandidātiem uz “Hattrick” sociālās spēles stipendiju 2000 eiro apmērā. Ko tās iegūšana tev nozīmētu?

Būtu forši, stipendija ir stipendija, un nav nemaz tik maza. Man tas noteikti būtu motivators turpināt visu un arī pabeigt skolu.

Phjončhanā savās debijas spēlēs izcīnīji 11. vietu. Vai Pekinā ir mērķis sešinieks?

Protams. Mārtiņš man atklāti pateica, ka viņam neinteresē desmitās un sestās vietas… Protams, ambīcijas augstas, bet tobrīd Korejā man nebija tāda doma, ka eju uz trijnieku. Skaidrs gan, ka pie apstākļu sakritības var notikt viss. Gribējās priekš sevis nostartēt tā, lai būtu prieks. Ja es nobrauktu četrus labus braucienus, tad es zinu, ka tā vieta būtu ļoti augsta un būtu pašam priekš sevis liels gandarījums. Divi braucienu diemžēl man neizdevās un tikai 11. vieta. Cits varbūt domā, ka tāds zaļš gurķis neko vairāk arī nevar gribēt un jāpriecājas. No vienas puses esmu priecīgs, no otras ir mazliet rūgtumiņš. Tādas divējādas sajūtas, bet tagad jākoncentrējas, lai virzītos tikai uz priekšu.