Skaidrs mērķis ir panākumu atslēga - Kristens Putins un Imants Marcinkēvičs

Kristens Putins un Imants Marcinkēvičs šobrīd ir viena no četrām Latvijas divvietīgajām ekipāžām, kuri ilgu laiku uzskatīti kā jauniņie un kuriem iekļūšana labāko desmitniekā bija liels sasniegums. Pagājušo sezonu viņi sāka, finišējot ceturtajā vietā Insbrukas trasē, un turpināja ar vēl vairākiem TOP6 rezultātiem. Taču pašiem sportistiem tas nenāca kā liels pārsteigums, bet drīzāk mērķtiecīga darba rezultāts.

Pagājušā sezonā rādījāt acīmredzamu kāpumu rezultātos, bija vietas sešiniekā, brīžiem arī cīnījāties līdzvērtīgi ar brāļiem Šiciem. Kā paši vērtējat sasniegto un sezonu kopumā?
Kristens: Ievērojām visus aspektus, lai sasniegtu labu rezultātu, tātad nevienā punktā nenohaltūrējām. Izdarījām visu maksimāli – sākot ar fizisko, beidzot ar tehniku. Treneri arī ir tik, cik ir, un katru sezonu es pats ļoti daudz iemācos. Olimpiskās sezonas beigās, kad Siguldā notika Eiropas čempionāts, sajutām, ka esam uz pareizā ceļa. Bija daži aspekti, kurus pamainījām, un uzreiz aizgāja. Gan kamanas, gan braukšanas ziņā.
Imants: Es piekrītu, protams. Man liekas, ka mēs visu vienkārši gribējām salikt pa plauktiņiem un aizvadīt stabilu sezonu. Dažās trasēs neizdevās pieredzes dēļ, piemēram, Sočos, kur nebijām iepriekš bijuši. Tur mums bija grūti un nedaudz nošokējāmies, Leikplesida arī nedaudz pievīla, taču salīdzinoši bija labāk. Mēs jau pirms sezonas sev teicām, ka ejam uz augstāku rezultātu kā iepriekš. It kā varbūt varētu likties, ka gadā pēc Olimpiskajām spēlēm visi ir atlaiduši un ir vieglāk izcīnīt labas vietas, taču tā nebija. Vienkārši aizgāja prom tie, kuri brauc zemākā līmenī. Divnieku palika mazāk, bet visi stiprie bija. TOP12 visi ir ļoti stipri. Tāpēc mēs neuzskatām, ka mūsu rezultāti bija tik labi tikai tāpēc, ka bija pēcolimpiskais gads. Mēs varējām apbraukt arī spēcīgus konkurentus, kuriem mēs agrāk nevarējām par pietuvoties. Dažās trasēs arī brāļus apbraucām.

Bet vai trijnieks kādā brīdī arī bija reāls?
Imants: Oberhofā Eiropas čempionātā bija, jā.
Kristens: Šosezon ļoti daudz iemācījāmies par to, ka mums ļoti labi iet tieši uz cieta ledus. Ir tāda nianse, ja mēs pavērojam sacensības, vienmēr tieši uz nedēļas beigām laikapstākļi kļuva daudz siltāki. Piemēram, Sigulda ir ideāls piemērs. Mēs visu laiku treniņos bijām TOP3, TOP4. Uz sacensību laiku kļuva krietni siltāks, un priekš tā, kā mūsu kamana ir sagavota, mēs nevarējām nobraukt labāk. Tas pats bija arī Oberhofā. No rīta ledus vēl bija cietāks, tāpēc pirmo braucienu nobraucām, bet otrajā braucienā kamana jau grauzās iekšā ledū, nevārējām līnijas paņemt un izbraukt atslēgas vietas. Tā bija daudzās sacensībās. Sočos mēs pēc sacensībām palikām vēl dažas dienas trenēties. Tur ir ciets ledus, un mums aizgāja. Divus treniņus nobraucām ļoti labi un uzrādījām TOP3 laikus, ja salīdzina ar sacensībām.

Sezonas sākumā bija diskvalifikācija gan Nāciju kausā Insbrukā, gan Latvijas kausā, kur jums bija problēmas ar svaru. Kāpēc tā notika un kā jūs ar to tikāt galā?
Imants: Jā, pēc tā pirmā posma Insbrukā mūs pēc tam visu laiku testēja, jo mēs nobraucām ļoti labi, un daudzi laikam nevarēja noticēt, ka mēs pēkšņi no divdesmitajām vietām varam būt ceturtie. Sprinta kausā arī atkal bija sarkanā gaisma, un likās, ka viņi jau speciāli gribēja noķert.
Kristens: Jā, bet tur ir arī citas nianses. Ir tā, ka es domāju, ka svars ir ekipējums kopā ar sviniem, bet tā nav. Svinu svars ir atļauts 6kg, un to nedrīkst pārsniegt. Es paliku vieglāks un es gribēju to kompensēt ar sviniem, tāpēc pieliku 6,5kg. Es to maksimālo svaru nepārkāpu, bet pārkāpu atsevišķo svinu svaru. Tā bija vienkārši mūsu nezināšana. Tāpēc vienmēr saka, ka vajag saēsties un sadzerties ūdeni, bet tas ir tikai tiem, kuri sver virs 90kg. Šī tēma mūsu vidū līdz šim vispār nav bijusi aktuāla, tāpēc arī to nepiefiksējām. Trenerim ir grūti to ieraudzīt, jo es pats nestāstu.
Imants: Mums bija savs svars, ko visu gadu turējām. Man to bija nedaudz vieglāk izdarīt, jo nekas nemainījās, bet Kristenam svars visu laiku lēkāja. Pagājušajā gadā mēs izstrādājām savu plānu, kāds svars ir vajadzīgs, un mēs pie tā strikti turējāmies. Ja man bija par daudz, es metu nost.
Kristens: Par svaru mēs runājam tik detalizēti tikai tāpēc, ka ir divi aspekti. Pirmais, kamanas izsvarojums, kam ir jābūt ļoti precīzam, lai ir vieglāk braukt. Otrais – ja ir normāls svars, var arī normāli startu uzraut. Jo vieglāks tu esi, jo vairāk papildus svars jāliek, un tāpēc startā ir grūtāk. Mūsu nākamās sezonas mērķis ir uzdzīt svaru, jo mēs startā tā dēļ zaudējam.
Imants: Uz fizisko arī zaudējam nedaudz. Mums tikko bija normatīvi, un es it kā esmu smagāks palicis, bet normatīvi ir labāki kā pagājušajā gadā pēc vasaras treniņu perioda. Tāpēc, ja Kristens dabūtu pie 90kg, man nebūtu jāmet nost šis svars, jo mūsu attiecība der. Tā mums būtu papildus jauda un nebūtu jāliek liekais svars. Startā tad mēs lidotu ārā no rokturiem. Mums pagājušajā gadā starts bija pie TOP6.
Kristens: Daudzās estakādēs starta laiku sacensībās uzņem pēc vienas virāžas. Pirmās virāžas arī ir tās, kur mums tās kamanas visvairāk graužas iekšā ledū, tāpēc to startu objektīvi nevar paņemt. Tur, kur startu ņem uzreiz pēc izraušanās no rokturiem, mums ir labāki laiki. Tā ir māksla. Ja paskatās uz brāļiem – viņiem ir tik liela pieredze un viņi zina tās visas nianses. Viņi brauca ar kamanām, kad es vēl nebiju dzimis.
Imants: Jā, bet es domāju, ka mēs šobrīd esam trīs top divnieki, kas var cīnīties par augstām vietām un viens otru mēs dzenam uz priekšu.

Tikko pievienojusies vēl viena ekipāža un tagad esat veselas četras. Domājot par olimpiādi – tur startēs tikai divas. Vai jau šobrīd izjūtat arī kādu iekšējo konkurenci?
Kristens: Jā, nu jaunajiem ir kam skriet pakaļ. Mums nav ļoti izteikts otrais un trešais numurs, mēs ar Oskaru un Pēteri esam samērā līdzīgi kopumā. Ir iekšējā konkurence, protams, bet viņa pagaidām ir veselīga. Mēs katrs strādājam pats par sevi, bet tas arī ir normāli, manuprāt. Ir tā konkurence, un pagājušajā sezonā, kad mēs sākām rādīt labus rezultātus, arī pārējie saprata, ka nav vairs pastaiga.
Imants: Arī Pasaules kausa posmos mainījās attieksme. Pirmajā un otrajā gadā neviens mums roku nespieda, tagad jūtam respektu pret sevi. Cilvēki sapratuši, ka ar šiem džekiem jārēķinās, nav vairs nekādi jaunie. Tagad Bots un Plūme ir jaunie, mums jau ir 25 gadi. Ir jārāda rezultāts, visi no mums to gaida un uz to mēs arī iesim nākamajā sezonā. Mūs vairs neinteresē desmitās un padsmitās vietas. Tā nav mūsu latiņa. Pasaules čempionātā mēs nobraucām divus stabilus braucienus un bijām devītie, un tas mūs galīgi neapmierināja. Zinājām, ka mums ir potenciāls uz ko labāku un otrajā braucienā arī startā sakļūdījāmies. Agrāk mēs par devīto vietu būtu bijuši ļoti laimīgi.
Kristens: Jā, es arī laikam to lielo prieku izsmēlu sezonas sākumā Insbrukā. Vispār es visu laiku priecājos, bet tās bija pirmās labās sacensības. Šobrīd tas vairs nav pārsteigums, ir vienkārši labi padarīta darba sajūta, ja esam ap TOP6. Tā jau mums ir norma.
Imants: Kristens arī vienreiz teica - patīkami ir tas, ka mēs šosezon pilnīgi visās sacensībās varējām būt sešiniekā. Protams, mums kaut kur neizdevās pieredzes, kļūdu, laikapstākļu dēļ, varbūt kaut kur treneri kļūdījās ar palīdzēšanu, bet patīkami, ka mēs uz to bijām spējīgi. Būs stabilitāte, būs lielāka pieredze, tad būs arī tādi rezultāti.
Kristens: Jā, un ir arī vēl ļoti daudz pie kā piestrādāt kamanai. Es ar šo kamanu braucu vēl ar iepriekšējo pārinieku. Viņa ir veca un nobružāta, aerodinamika vairs nav tāda, laiks uz to pazūd.

Tad jums nebija jauna kamana, kā citiem?
Kristens: Mums pagājušajā sezonā uzbūvēja jaunu un mēs samiksējām. Aptecētājs ir vecais, pārējais viss ir jauns.

Vai fiziskās sagatavotības treniņi ar Mihailu Arhipovu, ko sākāt pagājušajā gadā, arī palīdzējuši uzlabot rezultātus?
Kristens: Man grūti pateikt, jo tad, kad mēs ar Imantu sākām kopā braukt, mēs abi arī strādājām [ar kamaniņu sportu nesaistītu darbu – aut.]. Mums nebija laika trenēties un bija baigā bedre, tāpēc ir diezgan loģiski, ka mūsu fiziskā sagatavotība šobrīd tikai kāpj un kāpj. 
Imants: Junioru laikos mums bija labākais starts. Kristenam bija 17, man 18 gadi. Piedalījāmies Pasaules junioru čempionātā Amerikā, kur bijām divus gadus jaunāki kā citi, un mums bija pirmais laiks startā. Jau toreiz zinājām, ka potenciāls ir milzīgs. Tad, kad es aizgāju no sporta, es jau biju ļoti sliktā formā. Ir grūti salīdzināt, bet Mihails ir ļoti labs treneris. Ja ar viņa programmu strādā un izdara visu uz 100%, rezultāts neizpaliks. Bāze tiek ielikta ļoti laba. Šogad pavasarī ļoti maz trenējos un tagad kontrolnormatīvos uzrādīju labākus rezultātus kā pagājušajā gadā pēc smagiem vasaras treniņiem. Un tas, ka mēs tik daudz futbolu spējējam ir ļoti labi, jo tas attīsta domāšanas ātrumu un reakciju, kas vajadzīgs kamaniņu sportā. Mēs nevaram visu laiku skriet krosus, jo tas mūs padara lēnākus.
Kristens: Futbols ir tikai un vienīgi iesildīšanās sadaļa. Tas nav mūsu treniņš. Reizēm, kad ir bijis smagāks treniņš, tad paspēlējam ilgāk, bet tā nav galvenā treniņa sastāvdaļa.

Kādi mērķi nākamajai sezonai? Paši teicāt, ka Soču trasē, kur notiks Pasaules čempionāts, negāja viegli.
Kristens: Par Sočiem runājot, mēs to trasi beigās uzķērām. Sapratām, kā kamanu sagatavot šai trasei. Protams, ka mums tāpat vajadzēs vismaz nedēļu, lai atkal pie tās pierastu, jo ledus profili visu laiku mainās. Trase ir āķīga un smaga, tāpat kā Lillehamere [kur notiks Eiropas čempionāts - aut.]. Tā nebūs Insbruka, kur var atslābināties. Es domāju, ka mēs to noteikti varam. Mēs ar Imantu esam ļoti labi sastrādājušies, un viņš sāk jau arī ļoti labi just trasi, spēj man palīdzēt pareizajās vietās un laikā, un nevajadzētu būt nekādām problēmām. Protams, sports ir sports un gadās visādi, bet nav tāds uztraukums, ka mēs kaut ko nevarēsim.

Imants: Mērķi ir trīs. Kopvērtējums, kas mums ir svarīgs. Mēs gribam par to cīnīties, kā arī Eiropas un Pasaules čempionāti. Kopvērtējums nav tik būtisks kā lielās sacensības, bet gribam kaut vai vismaz noturēt šī gada rezultātu [7. vieta – aut.]. Cīnīsimies un darīsim visu, ko varēsim.