Man sāk pietrūkt tavu niķu un stiķu

Dzīve ar kādu kopā vai sadzīvošana ar kādu kopā nav nekāda medusmaize. Tas ir darbs! Darbs ar sevi, pirmkārt. Un tam piekritīs ikviens, kas kaut reizi ir sakodis lūpas ciešāk, lai paklusētu, kad otram ir niķis vai stiķis. Vēl grūtāk ir tad, ja tev ar kādu nākas pavadīt kopā vairākus mēnešus, ne tikai pie brokastu un vakariņu galda, bet arī vairākas stundas automašīnā dodoties tālos pārbraucienos. Un vienīgā vieta, kur tu vari pabūt ar sevi divatā, ir tavas kamanas, kas tevi vizina pa trasi lejā tikai pāris sekundes. Jā, tad tu vari būt ar sevi!

Jaunā kamaniņu sporta sezona jau klauvē pie slieksni. Un tā no sportistiem prasīs daudz spēka, ne tikai trasēs, bet arī ikdienas dzīvē. Daudzie pārbraucieni un nogurums kas uzkrāsies no dienas uz dienu prasīs savu. Tāpēc, lai jauno sezonu iesāktu uz jestruma nots un niķi vai stiķi nepiezagtos ātrāk par pavasara nogurumu, un pārbraucienu laikā būtu par ko visiem kopā pasmieties, atceroties vienu vai otru situāciju arī no pagājušās sezonas, kurā jautrību bija turpat vai uz katra soļa vai nobrauktā kilometra, izlases vecākais treneris Kaspars Dumpis aicināja komandu uz tusiņu. Nē, desas mēs šoreiz necepām un riču raču arī nespēlējām.:))))))) Kasparam padomā bija kas jautrāks.

Pagājušo nedēļu komanda devās 36 km braucienā ar riteņiem. Par to, kā tas izvērtās lasiet pašu dalībnieku stāstos un vērojiet fotogrāfijās.

‘’Brauciens nebija nekāds atpūtas izbrauciens, kā sākumā varbūt likās, bet gan labs treniņš. Nobraucām 36km pa takām gar Gauju. Tā kā visu iepriekšējo nakti lija, tad bija diezgan daudz dubļu un koka tiltiņi pāri grāvjiem un strautiem bija ļoti slideni. Nācās arī pāris reizes nokrist, bet, par laimi, bez traumām, tik ar sasmērētām drēbēm,’’ stāsta Kristaps Mauriņš.

‘’Pēc vecākā trenera Kaspara Dumpja ielūguma ierados Siguldā uz velo braucienu kopā komandu. Neliels satraukums jau bija, jo riteņbraukšana nav mana mīļākā nodarbe un kur nu vēl pa Siguldas kalniem. Un vēl tādā spēcīgā kompānijā! Bet pasākums bija tā vērts, jo man kā jaunpienācējai tā bija laba iespēja iepazīties ar tiem, kurus vel ne pazinusi. ''Iefīrēju'' Pēterim Kalniņam mugursomā savu ūdeni un devāmies ceļā. Sākumā turējos kaut cik visiem līdzi, īpaši Ullai, bet ātri vien sapratu, ka sportisti vasaras treniņos ir strādājuši pamatīgi. Pēc kāda laika visi jau bija sadalījušies pa grupiņām – meistarības, izturības pakāpes. Pusceļā - Rāmkalnos satikāmies ar līderu grupiņu. Beidzot satiku Pēteri un savu ūdens pudeli. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju brauciena laikā. Ha-ha-ha. Nesās kā vējš! Paldies Kasparam, ka piedāvāja regulāri padzerties, citādāk varēju mierīgi atdot galus no slāpēm:) Turpinājām trasi visa komanda kaut cik kopā, bet tad, protams, stiprākie neizturēja, un atkal visi sadalījās. (Ko tu stipram padarīsi!) Pēc neilga laika Kaspars redzēja, ka tūliņ bezmaz vai stopošu pirmo mašīnu, lai tiktu uz Siguldu, un izveda mūs, atpalicējus uz šosejas. Ieraugot Siguldas zīmi, nespēju noticēt, ka tūliņ varēšu nolikt riteni malā un apsēsties, cik nogurusi biju. Bet tā noguruma sajūta bija patīkama. Tāds brauciens, ar tādu kompāniju. Ikdienā trenēties augumiem trase nebija ļoti grūta, bet ņemot vērā to, ka es šādā braucienā piedalījos pirmo reizi mūžā, jau pusceļā man kājas bija "pilnas'' un gribēju mest mieru. Bet, lai nu kā man gāja, ir gandarījums! Komanda? Manuprāt, ir uz pareizā ceļa, lai rādītu vēl labākus sniegumus sezonā! Ar nepacietību gaidu, kad tā sāksies un varēsim skatīties viņus darbībā!,’’ tā savu iepazīšanās braucienu ar komandu vērtē komandas menedžere Ingrīda.

Pārējo komandas biedru pārdomas ir vienādas – Nu Kaspar, saturies! Ziemā mēs tev parādīsim. Un tad gan cepsim Frankfurtes desiņas:))))))).