Ar bērnu ragaviņām līdz čempiona titulam

Tālajos padomju laikos Baltijas republiku sportistiem par vērā ņemamu panākumu, ja ne par pašu virsotni, tika uzskatīta iekļūšana PSRS izlasē, nemaz nerunājot par tās pārstāvēšanu Olimpiskajās spēlēs. Jautāsiet kāpēc? Tās paaudzes cilvēki un tie, kas to visu izbaudīja uz savas ādas, zina kāpēc. Pārējiem teiksim – tā laika īpatnība.

Ja atceramies ziemas sporta veidus - bobslejs, kamaniņas, tie kungi un dāmas zināja, kādam rūdījumam jābūt, lai tiktu TUR. Starp viņiem bija arī kamaniņu braucējs Dainis Bremze, kurš, būdams PSRS izlases sastāvā, izcīnīja Pasaules čempiona titulu divnieku ekipāžām.

Daiņa darba kabinetā redzams, ka blakus trofejām, kas izcīnītas kamaniņu sportā, ir arī citas - diplomi no golfa sacensībām un kausi no auto rallijiem. Tātad sports ir asinīs.

Jūs no sporta nekur tālu neesat aizgājis.

Cilvēkiem, kas savulaik sportojuši, ir nepieciešamas tās emocijas un adrenalīns, ko dod sports. Varbūt ar laiku mainās sporta veidi, bet sports viņu dzīvei vijas cauri visu laiku.

Vai kamaniņu sports sapņos rādās?

Ir pietiekoši ilgs laiks pavadīts šajā sporta veidā, un droši, ka sava daļa atstrādāta, lai tas netraucētu gulēt. Esmu to iepazinis no pašiem pamatiem. Sāku kā sportists, kurš cīnās, lai iekļūtu Rīgas vagonu rūpnīcas komandā, tad lai iekļūtu Latvijas PSR izlasē, tad PSRS junioru izlasē, bet tai jau sekoja PSRS pieaugušo un, protams, PSRS olimpiskā izlase. Pēc aktīvās sportošanas sekoja trenera darbs, kur arī bija vērā ņemami panākumi. Biju LPSR bruņoto spēku treneris, kura vadībā ASK komanda vairākus gadus teicami startēja visos bruņoto spēku čempionātos. Aizvedu komandu līdz starptautiskajām trasēm. Arī tagad, labprāt satiekos ar saviem tā laika cīņu biedriem, skatos sacensības. Ja uz to visu paraugās filozofiski, tad var teikt, ka zināma dzīves spirāle atgriezusies sākumpunktā, lai atkal vītos uz augšu. Mans mazdēls sācis trenēties pie Ingrīdas Amantovas. Skatīsimies, kā viņam veiksies, vēl jau esam pašā sākumā. Ja viņš izturēs pirmo smagumu, kam jāiet cauri uzsākot trenēties šajā sporta veidā, tad, iespējams, man nāksies atgriezties.

Par kādu smagumu Jūs runājat?

Pirmkārt, vai patīk tā salšana, braukšana, apdauzīšanās. Ja ar to netiek galā jau pašā sākumā, tad kamaniņu sportā nav, ko darīt.

Mūsu treniņu grupā bija puisis, kurš pēc pirmajiem diviem nobraucieniem pa Siguldas trasi, kuru laikā nevarēja pārvarēt bailes, devās prom.

Drosmei ir jābūt. Jau pašā sākumā jāsaprot, ka šie ātrumi ar katru sezonu tikai pieaugs. Nav jākautrējas, ka ir bail. Jāsaprot arī tas, ka, ja tēlosi varoni, ka tev nav bail, ja kautrēsies par to, ko varētu teikt tavi vienaudži un treniņu biedri, rezultāti neuzlabosies, jo tu iekšēji būsi sasprindzis un nevarēsi brauciena laikā atbrīvoties. Tur čiks vien būs! Otrs būtisks moments ir izjūtas. Vai tu spēsi izjust trasi, virāžas.

Cik Jums bija gadu, kad sākāt nodarboties ar kamaniņu sportu?

Man bija piecpadsmit.

Tas nav mazliet par vēlu? Šobrīd bērni šim sporta veidam pievēršas jau astoņu, deviņu gadu vecumā.

Tagad tas varētu būt vēlu, bet 70.-80. gados, ar savu pārinieku Aigaru Kriķi bijām paši jaunākie un neko nenokavējām.

Kurš bija Jūsu pirmais treneris?

Trenēties sāku pie Ulda Bergmaņa. Tad manu meistarību spodrināja Valdis Tilliks. Viņš daudzus gadus strādāja PSRS izlasē kā treneris. Man nav bijuši daudz treneru.

Vai Jūsu ceļi ir krustojušies ar Rolandu Upatnieku?

Mēs sportojām vienā laikā. Kad es biju PSRS izlasē, viņš bija tas, kurš Latvijā sāka attīstīt jaunatnes lietas kamaniņu sportā un, protams, arī Murjāņus.

Jūs savu roku esat pielicis, lai Murjāņos būtu kamaniņu trase?

Deviņus gadus biju PSRS izlasē, un šo trasi vairāk izmantoju kā sportists. PSRS izlasē bija stingrs režīms. Katru mēnesi bija, vismaz, divdesmit dienu treniņu nometne un nekādas iespējas spert soli pa labi vai pa kreisi. Izklausās nežēlīgi, bet, ja grib sportā ko sasniegt, tad tam jāveltī viss savs laiks. Un jāsaprot, ka bez šī smagā darba, koncentrēšanās tikai tam, nekas nebūs. Tu nevari gatavoties olimpiskajam zeltam un, vienlaikus, domāt par sadzīviskām problēmām. Ieguvēji ir tie sportisti, kam līdzās ir cilvēki, kas to saprot, un uzņemas lielu daļu sadzīviskā smaguma uz saviem pleciem. Mums sportistiem savukārt ir jāmāk pateikties šiem cilvēkiem. To es saucu par sadarbību.

Jūs braucāt tikai divnieku ekipāžā?

Braucu abās ‘’svara kategorijās’’- gan divniekos, gan vienvietīgajās kamanās. Pasaules čempiona titulu divnieku ekipāžām izcīnīju kopā ar Aigaru Kriķi.

Kā PSRS izlases dalībnieks, noteikti, esat izbaudījis arī braucienus ar vasaras kamanām pa Turaidas kalnu. Šo faktu stāstot jaunajiem sportistiem, dažiem nāk smiekli, citi brīnās.

Braucām ne tikai pa Turaidas kalnu. Daudz laika pavadījām arī dienvidu republikās, kur bija vēl garāki un stāvāki kalnu nobraucieni. Reizēm pat šķiet, ka pa Turaidas kalnu ar kamanām, esmu nobraucis vairāk kilometru nekā ar auto. Man patika Gruzijas kalni. Jā, arī Ukrainā braucām.

Mūsdienās sportisti ir pieraduši pie noteikta komforta līmeņa - aizsargmaska, zobu kapes. Kādi toreiz bija apģērbi, apavi, ar kuriem sportisti devās, trasē.

Par zobu kapēm dzirdu pirmo reizi. Ar laiku parādījās ķiveres atsiešanas iespēja (karabīne), lai neatrauj galvu virāžā pret ledu, un, lai nepazūd orientācija trasē. Liels solis, lai uzlabotu rezultātu, bija speciālie “Adidas” kamaniņu braucēju apavi ar aerodinamisku zoli, no speciāla materiāla, ar rāvējslēdzi aizmugurē un starta cimdi ar rīvītēm (pingvīni) pie pirkstiem, atgrūdieniem pret ledu, kā arī starta siksnas, divniekā otrajam numuram, lai startu varētu uzraut abi, kā arī plānie kombinezoni. Šīs augstāk uzskaitītās lietas parādījās pirms Insbrukas Olimpiskajām spēlēm, 1976. gadā.

Vai veterānu sacensībās esat piedalījies?

Esmu braucis, bet, tā kā zinu, kas ir kamaniņu sports, un, ja neesmu gadiem trenējies, tad man nav nekāda vēlēšanās lēkt kamanās, lai kādam kaut ko pierādītu. Man vairs nepatīk sacensties. Jā, man patīk sportot, bet ne sacensties. Esmu to pietiekoši, ilgi darījis. Kad 1980.g beidzu sportot un sāku strādāt par treneri, kādās sacensībās, Oberhofas trasē, divnieku konkurencē, vajadzēja aizstāt sportistu, kurš bija guvis traumu. Par laimi nostartējām veiksmīgi. Nācās sacensties ar tādām kamaniņu sporta lielvalstīm kā Vācija, Čehija, Polija.

Padomju Savienības trasēs ledus, salīdzinot ar mūsdienām, esot bijis kā Vecrīgas bruģis. Vai Vācijā arī tā bija?

Tur jau bija tas kaifs, aizbraukt, piemēram, uz Kēnigzē trasi, kura jau 70-tajos gados bija absolūti gluda un nežēlīgi ātra - ap 130km/h. Līkumi bija daudz asāki, taisnītes īsākas, trase daudz grūtāka, un tad, tas ātrums bija pielīdzināms mūsdienu 160km/h! Krievijas trases bija negludas, bet arī ļoti sarežģītas un, ja izdzīvoja Bratskas trases trakajā lejas daļas karuselī - piecās ārkārtīgi asās un ātrās virāžās, vai Sverdlovskas, negludajā un bedrēm, bieži, izsistajā trasē, tad tikt uz Eiropas trasēm, bija kā godalga. Daudzi, tikai Krievijā trenējušies, sportisti apjuka gludajās un tehniski sarežģītajās, ātrajās rietumu trasēs un nespēja uzrādīt teicamus rezultātus.

Ir dzirdēti stāsti, ka tajos laikos, zinot, ka uz treniņu nometni Krievijā ieradīsies sportisti no Latvijas, trases strādnieki neesot steigušies ar ledus sagatavošanu braukšanai un, ka baltieši, jau tolaik mācējuši pareizāk, gludāk izveidot virāžas un taisnītes?

Esot PSRS izlasē, tad visai bieži nācās iet trases strādniekiem palīgā, lai ledus kvalitāte būtu labāka. Kurš gan cits, ja ne ātrākie braucēji, ar lielāko pieredzi, varētu labāk zināt kā jāpārtaisa, vai jāuzlabo virāžās ieeja, izeja? Krist un gūt traumas, taču negribējās. Tajā laikā tā bija saprotama lieta - darbs trasē. Ja mēs paši nesataisītu ledu labā kvalitātē, tad neviens cits mūsu vietā to neizdarītu. Un tad ar savām ātrajām un inovatīvajām kamanām, kādas mums bija jau toreiz, būtu bijušas maz cerības veiksmīgi tikt līdz finišam.

Kāds bija Jūsu ikdienas treniņu grafiks?

Reizēm treniņi ilga piecas stundas. Pusotru stundu ar mums strādāja viens treneris, tad nākošo pusotru stundu - otrs, bet beigās atnāca vēl trešais. Un katram bija savs uzdevums.

Vai šo daudzo gadu laikā ir bijuši kādi kuriozi, kas vēl tagad nāk prātā, kad lūdz atcerēties sportošanas laiku?

Kuriozi ir bijuši visādi, bet viens no tiem tika izspēlēts ļoti augstā līmenī, pēc kura mēs tikām ‘’izsaukti uz tepiķi’’. Bijām nolēmuši pēc olimpiskajām spēlēm likt punktu aktīvai sportošanai. Taču vēl bija jānostartē PSRS čempionāta pēdējā posmā. Bijām savākuši pietiekoši daudz punktus, lai jau pirms pēdējā posma būtu droši, ka kļūsim PSRS čempioni. Mums ar komandas biedru radās ķecerīga doma – mēs iesākām savas sportistu gaitas ar bērnu ragaviņām, un ar tām arī vajadzētu pabeigt.

Ar tām, ar kurām bērni ziemā pa kalniņu brauc?

Tieši tā. Parastām bērnu ragaviņām. Tā bija tāda ekspromtos ideja. Uz pēdējo sacensību dienu draugi mums dabūja tādas ragaviņas. Tiesnesis, būdams īsts humora puika, izmērīja slieču temperatūru un pierakstīja, jo bija pārliecināts, ka mēs pēdējā brīdī atnāksim ar īstajām kamanām. Bet mēs trasē devāmies ar bērnu ragaviņām. Protams, pirms avantūras kārtīgi iepazināmies ar tehniskajiem noteikumiem, lai pārliecinātos, vai ragaviņas atbilst visiem tehniskajiem noteikumiem. Finišā uzrādījām trešo vai ceturto labāko laiku, neskatoties uz to, ka braucām pa trasi, mājot skatītājiem sveicienus. Protams, tādu rezultātu varējām uzrādīt pateicoties tam, ka citas ekipāžas savā braucienā bija nokritušas. Mūsu izgājiens nepatika vadībai. Bijām ne tikai ‘’uz tepiķi’’, bet mūs arī diskvalificēja, par nesportisku rīcību trasē, neraugoties uz to, ka kamanas atbilda visiem tehniskajiem noteikumiem. Tā bija laba iespēja, lai PSRS čempionu titulu izcīnītu kāda cita ekipāža, kurai bija jākļūst par tādiem jau agrāk, bet nekādi nesanāca.

Kādreiz esat domājis par to, kā būtu bijis, ja Jums būtu bijusi iespēja izmantot tādu tehniku, kāda ir šodienas sportistiem?

Šādā aspektā neesmu analizējis savu sportošanu, jo mēs, jau tad, bijām ļoti inovatīvi. Visas tās lietas, ko mēs ieviesām, ar laiku kļuva par pašsaprotamām. Tas attiecas kā uz slieču pulēšanu, tā arī aerodinamiku. Skatoties uz visu lielo PSRS izlasi, jāatzīst, ka, ja fiziski mēs, latvieši, nebijām pašā topa augšgalā, tad ar saviem kamanu risinājumiem, trajektorijām, kuras veicām trasē un visādām citādām sīkām niansēm, bijām pārāki.

Kā Jūs vērtējat mūsdienu sportistu sniegumu, kādus padomus varētu dot?

Darbs, darbs, darbs. Vienā dienā nekas nebūs. Ticība sev, saviem spēkiem. Es ieteiktu vairāk padomāt par taktiku. Reizēm šķiet, ka tā mums klibo. Jau sen nevienu medaļu pasaules līmenī nevar izcīnīt, ja neesi šī sporta veida fanātiķis. Viena desmitgade ir jāvelta, lai izdarītu melno sagatavošanās darbu, un tikai tad vari cerēt, sākt gaidīt, kad parādīsies darba augļi. Tad arī morāli sportists būs nobriedis, sapratīs, novērtēs, ko ir sasniedzis, izcīnījis. Medaļai būs cita vērtība.

Ja mūsu valstī sporta politika būtu draudzīgāka, vai Jūs būtu gatavs savu šī brīža darbošanos auto biznesā nomainīt pret trenera amatu?

(liela pauze) Ne visu var un vajag mērīt naudas izteiksmē. Cilvēkam, kas vēlas strādāt par vecāko treneri ir jāatbild pašam sev, vai viņš ir gatavs par visiem 100 procentiem pieņemt trenera dzīves stilu. Tas nozīmē, ne tikai to, ka tava ģimene palielinās vismaz par desmit cilvēkiem, bet arī to, ka, ne vienmēr, svētkos būsi mājās ar savējiem. Reizēm nāksies stundām ilgi būt lidostās, pārbraucienos. Tas nav viegli ne fiziski, ne arī morāli. Tur cilvēkam jābūt kārtīgi nobriedušam kā personībai. Kamaniņu sportā tas ir, jo īpaši, smagi. Pie mums ir tikai viena trase, bet ar to ir par maz. Un tas, automātiski, nozīmē, ka lielāko sezonas daļu esi ārpus Latvijas. Es šobrīd negribētu to visu vēlreiz. Arī autosportā, kad nonācu līdz zināmam profesionālismam, pateicu, stop. Atteicos no iespējas piedalīties Dakāras rallijā, jo sapratu, ko tas nozīmē.

Jūsu auto salonā pie sienām ir izliktas gleznas. Vai tas nozīmē, ka Jums tuva ir arī māksla?

Ziniet, sportists augstus rezultātus sasniegs tad, ja viņš interesēsies ne tikai par savu sporta veidu, jeb kaimiņa nodarbi, bet, šad tad, ielūkosies arī citā lauciņā. Pilnīgi pretējā. Tas viņu tikai pilnveidos. Un šobrīd uzskatu, ka, ja man ir iespēja sadarboties ar māksliniekiem, tad es to izmantoju un dodu iespēju arī citiem. Jā, varbūt tā izpratne par mākslu rodas ar laiku, bet viņa rodas. Ir tikai jāļaujas, lai tā tevi pilnveido. Ar to gribēju teikt, ka arī sportistam reizēm der aiziet uz teātri, operu, kādu nopietnāku koncertu. Ne velti ir teiciens - viss ko tu esi redzējis, lasījis - pieder tev.