Esmu iejuties vīru konkurencē

Latvijas kamaniņu sporta nacionālajā izlasē pakāpeniski notiek paaudžu maiņa. No sporta atvadījies ilggadējais izlases līderis Mārtiņš Rubenis, kuru pēdējos gados trasē varēja atpazīt pēc dzeltenās krāsas kamanas, šogad ar šādu kamanu, trasē devās izlases jaunpienācējs Riks Kristens Rozītis, kurš līdz šim bija zināms kā stabils junioru izlases līderis.

Nebūs melots sakot, ka esi aizvadījis veiksmīgu sezonu. Kā Tu pats to vērtē?

Jā, varu piekrist teiktajam. Viessmann Pasaules kausa posmos gāja kā gāja, bet Pasaules čempionātu aizvadīju salīdzinoši veiksmīgi. Tagad varu teikt, ka esmu iejuties vīru konkurencē un zinu, kas mani sagaida nākošajā sezonā.

Šī Tev bija pirmā sezona pieaugušo izlasē. Vai ir kāda atšķirība starp nacionālo, junioru un jauniešu izlasi?

Jā, atšķirības ir. Mans tagadējais darba kolektīvs - ‘’lielā izlase’’ ir vienkārši ideāls. Sajūta tāda, ka ar viņiem būtu braucis kopā jau vairākus gadus.

Kādas ir tās galvenās atšķirības? Sacensību intensitāte, atbildības nasta, kas gulstas uz sportista pleciem, jeb tomēr kaut kas cits?

Ja runājam par aizvadīto sezonu, tad jāsaka, ka atbildības nasta šogad vēl nebija tik liela kā pie junioriem. Junioru konkurencē es visu laiku atrados spēcīgāko braucēju grupā, šeit cīnījos par vietu divdesmitniekā. Pieaugušo izlasē sacensību intensitāte ir lielāka. Nāciju kausi, kas skaitās kontrolsacensības, dod ļoti labu sacensību pieredzi. Par laimi ar tiem veiksmīgi tiku galā, bet neraugoties uz to, man vēl daudz ir ko mācīties.

Ko Tu esi iemācījies, atklājis no jauna aizvadītās sezonas laikā?

Domāju, ka vīru konkurencē cīņa būs vēl grūtāka. Ja man izdosies uzlabot savu starta rāvienu, rezultāti noteikti neizpaliks.

Liela daļa sabiedrības uzskata, ka aizvadītās sezonas Pasaules čempionāts mūsu komandai bija neveiksmīgs. Nevaru īsti piekrist, jo, piemēram, Tu izcīnīji medaļu. Jā, var teikt, ka tā bija U-23 ieskaitē, bet tomēr. Sacensības notika tai pašā spriedzē, kuru jūs jaunie sportisti, kas startēja U-23 ieskaitē, izjutāt daudz pamatīgāk. To varēja manīt pēc jūsu komentāriem, ko izteicāt pēc braucieniem. Kādas Tev šobrīd ir pārdomas par to visu?

Visas sezonas darbam akcents tika likts uz šīm sacensībām. Mājas trase, pasaules čempionāts, utt. Uzskatu, ka tas viss jāuztver brīvāk. Ja tu šai trasē esi braucis neskaitāmus treniņu braucienus un vari nobraukt, tad kāpēc, lai tu to pašu neizdarītu sacensībās? Protams, stress utt., bet uz to visu nevajag tik ļoti ieciklēties un viss būs labi.

Vai sajūti sevi kā daudzsološu kamaniņu braucēju?

Ja es sevi tādu nesajustu, nemaz nebrauktu. Jūtu sevī potenciālu, un ja izdosies viss, kas iecerēts, tad ir jāizdodas.

Nākošās Ziemas Olimpiskās spēles notiks 2018.gadā. Vai Tavā treniņu procesā šis gada skaitlis ir iezīmēts ar sarkanu, vai arī tik tālu vēl neskaties?

Protams, par to esmu domājis. Gluži ar sarkano krāsu nav iezīmēts, bet tas ir mans mērķis un mērķi es sasniegšu.

Tavuprāt, Tu būtu gatavs startam Phjončhana- 2018? Es šeit vairāk domāju par psiholoģisko gatavību.

Grūti spriest. Neesmu bijis lielajā olimpiādē, bet domāju, ka vairāk jā nekā nē, jo esmu piedalījies ļoti daudzos atbildīgos mačos.

Ja sarunas par nākotni ir salīdzināmas ar zīlēšanu kafijas biezumos, tad atmiņas par to kā Tu nonāci kamaniņu sportā būs labs stāsts par paveikto. Pastāsti par savu izvēli. Kāpēc tieši kamaniņas?

Mazotnē izmēģināju dažādus sporta veidus. Kad mācījos 4. klasē mūsu klasei pievienojās Artūrs Dārznieks. Mēs sadraudzējāmies. Viņš ar saviem draugiem bija aizgājis uz trasi un pieteicies kamaniņu sporta treniņiem un paaicināja arī mani. Sapratu, ka kopā jautrāk un arī aizgāju uz šo sporta veidu. Tēvs jau sākumā atbalsīja, bet mamma bija nedaudz nobijusies, taču respektēja manu izvēli. Mana pirmā trenere bija Ingrīda Amantova.

Ja Siguldā trase nebūtu, bet atrastos citā pilsētā, vai Tu būtu gatavs šī sporta veida dēļ pārcelties, piemēram, uz Liepāju, Ventspili?

Tagad noteikti jā, neraugoties uz to, ka Siguldu kā pilsētu ļoti mīlu, bet bērna vecumā noteikti to nedarītu.

Kā Tu aizpildi savu brīvo laiku? Zinu, ka tagad notiek intensīvas mācības LSPA, bet vasarā?

Jā, cenšos savilkt ‘’galus’’- nokārtot pēc iespējas vairāk ieskaites un eksāmenus. Vasarā ir daudz treniņi, taču brīvajos brīžos patīk braukt uz jūru, atpūsties pie ezera. Vēl par tradīcijusi kļuvusi vienkārša galda spēle. Vasaras siltajos vakaros pie manis organizējam pingponga sacensības.