Latvijas kamaniņu izlasi papildina vācu trenera pieredze: Jans Eihorns pievienojas komandai

Sākoties 2024./2025. gada sezonai, Latvijas Nacionālās izlases treneru sastāvam uz nepinu laiku pievienosies vācietis Jans Eihorns (Jan Eichorn). Ņemot vērā to, ka Eihorna pamatdarbs ir Vācijas bruņotie spēki, pieredzējušais treneris Latvijas izlasei fiziskās sagatavotības, trases treniņu, kā arī tehnikas darbā pievienosies abos Oberhofas posmos, Eiropas čempionātā, kas norisināsies Vācijas ledus trasē Vinterbergā, kā arī Pasaules čempionātā Vistlerā, Kanādā. Oktobra izskaņā vācietis ir pievienojies Nacionālajai izlasei Siguldā, kur treneris piedalās gan trases treniņos, gan kamanu tehnikas izstrādē, kā arī fiziskās sagatavotības darbā.

Jana Eihorna trenera karjera sākās 2011./2012. gada sezonā, kad viņš pievienojās Vācijas B komandai, kas bija svarīgs posms viņa pieredzes attīstībā. 2012./2013. gadā viņš kļuva par Vācijas junioru izlases galvenā trenera palīgu, kur viņš palīdzēja veidot jauno sportistu prasmes un spējas. 2013. gada augustā viņam negaidīti tika piedāvāts kļūt par Tīringenes vecākās komandas galveno treneri, kur viņš strādāja ar augstākā līmeņa sportistiem un palīdzēja veidot viņu karjeras.

Starp viņa ievērojamākajiem audzēkņiem ir tādi sportisti kā Dāvids Mellers (David Möller), Tatjana Hufnere (Tatjana Hüfner) un Johanness Ludvigs (Johannes Ludwig). Tatjana Hufnere ir vairākkārtēja olimpiskā medaļniece un pasaules čempione, savukārt komanda Egerts/Beneckens (Eggert/Benecken) izcīnīja godalgotas vietas Phjončhanas un Pekinas olimpiskajās spēlēs, kā arī vairākas uzvaras Pasaules kausa sacensībās.

Ar 13 gadu pieredzi kamaniņu trenera amatā viņš ir redzējis visu — no jaunajiem sportistiem līdz olimpiskajiem čempioniem. Viņa pieredze aptver gan junioru, gan nacionālās izlases, piedaloties junioru pasaules kausos, junioru pasaules čempionātos un trīs Ziemas olimpiskajās spēlēs (Sočos, Phjončhanā un Pekinā).

Trenerim visvairāk apmierinājuma sniedz ne tikai medaļu skaits, bet gan kopīgā aizraušanās ar kamaniņu sportu. "Darbs ar sportistiem, kuriem ir tāda pati aizrautība kā man, pat ja viņi neuzvar pasaules čempionātos vai olimpiskajās spēlēs," viņš saka, ir tas, kas viņu motivē.

Šīs attiecības pārsniedz sporta robežas; tas ir par cieņu, uzticību un mīlestību pret kamaniņu sportu. Būt daļai no sportista attīstības — gan trasē, gan ārpus tās — ir viena no lielākajām balvām šajā profesijā.

Runājot par kamaniņu sportistu trenēšanu, trenera filozofija ir vienkārša, bet efektīva: "Disciplīna un smags darbs rada panākumus." Viņš uzskata, ka tieši šie pamatprincipi ir tie, kas sportistus motivē sasniegt savu pilnīgo potenciālu.

Kamaniņu sportā ir nepieciešama tehniskā precizitāte un psiholoģiskā izturība. Sportistiem jābūt spēcīgiem, ātriem un stabiliem, braucot pa trasi ar ātrumu 140 km/h — bez bremzēm. Taču, kā uzsver treneris, vissvarīgākā īpašība ir psiholoģiskās noturības attīstīšana. Viņš vēlas sniegt saviem sportistiem pārliecību, ka viņi ir vislabāk sagatavoti un gatavi sacensties ar pasaules labākajiem.

Ņemot vērā kamaniņu sporta augsto risku, psiholoģiskā izturība ir tikpat svarīga kā fiziskā sagatavotība. Tomēr treneris saprot, ka katrs sportists ir atšķirīgs, tāpēc viņš pielāgo savu pieeju katra individuālajām vajadzībām. "Ar atvērtu prātu un labu komunikāciju mēs atradīsim labāko ceļu katram sportistam," viņš paskaidro.

Kamaniņu sportā nav vienotas stratēģijas, lai pārvarētu bailes un sasniegtu augstākos rezultātus sarežģītākajās trasēs. Tomēr treneris izmanto savu pieredzi, lai palīdzētu sportistiem rast risinājumus, kas palīdz viņiem pārvarēt jebkuras grūtības un izaicinājumus.

Treneris uzsver, ka viņa vīzija saviem sportistiem pārsniedz sportisko karjeru. Viņš vēlas iemācīt sportistiem vērtības, kas viņiem kalpos visā dzīvē, un mudina viņus cienīt citus, kļūt par labiem cilvēkiem gan kā sportistiem, gan pēc sportista karjeras beigām.

Kad trenerim jautā par viņa lielākajiem panākumiem, viņš norāda uz olimpiskajām medaļām, ko izcīnījuši viņa audzēkņi, piemēram, Tatjana Hufnere (Tatjana Hüfner), Egerts/Beneckens (Eggert/Benecken) un Johanness Ludvigs (Johannes Ludwig). Tomēr viņš uzskata, ka panākumi nav tikai medaļas. Viņam svarīgs ir arī sirsnīgais "Paldies, treneri," no sportistiem, kuri, iespējams, nav izcīnījuši medaļas, bet augstu vērtē savu laiku sportā.