No sportistes līdz FIL Sporta koordinatorei

Lai Latvijā vai arī kādā citā pasaules valstī notiktu augsta līmeņa kamaniņu sporta sacensības, ir nepieciešami šī sporta veida fanāti, kas velta visu savu dzīvi, šī sporta veida attīstībai. Loģiski, ka šādi cilvēki ir ne tikai atrodami, bet arī strādājoši Starptautiskā kamaniņu sporta federācijā. Viena no viņiem ir Maria - Luise Rainer – FIL sporta koordinatore.

- Cik gadus Jūs jau esat saistīta ar kamaniņu sportu? Un kāpēc izvēlējāties tieši šo sporta veidu? Itāļiem taču gadu desmitiem top sporta veids ir kalnu slēpošana.

- Starptautiskajā kamaniņu sporta apritē esmu jau 40 gadus. 14 gadus startēju kā sportiste, piedalījos četrās Olimpiskajās spēlēs. Tad sākās treneres karjera. No 1992. līdz 1996. gadam strādāju par Itālijas izlases galveno treneri, bet no 1998. līdz 2003. gadam strādāju Kanādā. 2003.gadā sāku darboties Starptautiskajā kamaniņu sporta federācijā. Kāpēc savulaik izvēlējos kamaniņu sportu? Manu izvēli, līdzīgi kā daudziem bērniem, noteica apstākļi. Netālu no mājām bija sporta klubs, kurā varēja nodarboties ar kamaniņu sportu. Klubs nodrošināja ar visu – treneriem, inventāru. Līdz ar to, izvēle bija pašsaprotama.

- Kas Jums patīk kamaniņu sportā?

- Ātrums, konkurence un satraukums, kas tajā valda.

- Vai pēc aktīvās sportošanas negribējās pievērsties kam citam?

- Nē, jo pēdējā sezonā, kuru aizvadīju kā sportiste, saņēmu piedāvājumu strādāt par treneri. Un tā kā tas vienmēr ir bijis mans sapņu darbs, loģiski, izvēlējos to. Jūs esat FIL sporta koordinatore. Kā nokļuvāt šajā amatā? Izgāju cauri daudziem posteņiem pirms kļuvu par FIL Sporta koordinatori. Būdama sportiste, galvenā trenere un FIL delegāte, es guvu lielu pieredzi dažādās kamaniņu sporta jomās. Vairāk kā septiņus gadus biju tehniskais delegāts Junioru līmeņa sacensībās. Arī šajā laika posmā pāris reizes strādāju kā sacensību direktore - 2006. gada Olimpiskajās spēlēs, 2007. gada Pasaules čempionātā un vairākos Pasaules Kausu posmos.

- Kādi ir darba pienākumi FIL Sporta koordinatoram?

- Pienākumi ir daudz. Pirmkārt, sadarbībā ar IBSF/ FIBT (Starptautisko Bobsleja un Skeletona Federāciju), izveidot sacensību kalendāru, saplānot visu FIL tehnisko delegātu un žūrijas locekļu darbību sacensībās. Esmu sacensību izvērtēšanas darba grupas priekšsēdētāja. Un tas nozīmē, ka man jārūpējas, jākontrolē visu sacensību norise. Tas savukārt sevī ietver vēl vairāk pienākumu – trases kvalitātes kontrole, sacensību programmas saskaņošana un īstenošana ar sacensību organizatoriem, kā arī citi svarīgi darbi. Tāpat rūpējos par kamaniņu sporta noteikumu izdevuma atjaunināšanu un papildināšanu u.c.

- Ko Jūs dariet vasarā - starpsezonā?

- Jūs neticēsiet, bet es gandrīz katru dienu daru kādu darbu, kas saistīts ar kamaniņu sportu. Ja rodas kāds brīvs brīdis, tad labprāt dodos pārgājienā - nodarbojos ar kāpšanu kalnos. Daudz strādāju savā fermā un mežā.

 - Jūsu ieņemamā amata specifika ir tāda, ka daudz ceļojat. Vai Jūs nenogurstat no tā? Kādi, jūsuprāt, ir plusi un mīnusi šādam dzīvesveidam?

- Jā, ziemas sezonā es ceļoju daudz. Tad ir tā saucamā ‘’karstā sezona’’. Taču vēl pirms sezonas man ir jāveic pārbaudes pie visiem Viessmann Pasaules kausa un Pasaules čempionāta organizatoriem, kas nozīmē, ka to pašu ceļu veicu divreiz. Tātad ceļoju visu gadu. Man patīk šis darbs! Vēl neesmu no tā nogurusi. Runājot par plusiem un mīnusiem. Pozitīvais ir tas, ka strādājot šādu darbu, šādā darba režīmā, cilvēkam ir iespēja redzēt vairākas pasaules valstis, iepazīt dažādas kultūras. Un, protams, ir jātiek galā ar visiem izaicinājumiem. Mīnuss - kā sievietei – nav iespējams izveidot ģimeni ar bērniem, būt vairāk mājās un arī nav tik daudz laika, ko veltīt draugiem. Bet esot šādā pasaulē jau 40 gadus, esmu pie tā pieradusi.

- Kādas ir visbiežāk pieļautās kļūdas, ko pasākumu - sacensību organizatori pieļauj? 

- Jāsaka godīgi, gandrīz visi organizatori ir ļoti augstā līmenī. Nav vairs tik daudz kļūdu. Un esmu ļoti priecīga, ka notiek progress.

- Kā attīstās kamaniņu sports no Jūsu redzes punkta?

Manuprāt, dažas lietas varētu progresēt mazliet ātrāk, lai kamaniņu sports kļūtu vēl skatāmāks.

- Ja paraugāmies pagātnē un salīdzinām ar šodienas situāciju. Vai atlēti ir tādi paši kā kādreiz, kad pati bijāt sportiste?

- Ak nē! Tagad atlēti ir daudz profesionālāki, nekā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tolaik arī TV nepārraidīja kamaniņu sporta sacensības, izņemot Olimpiskajās spēlēs. Vienīgais, manuprāt, mums bija daudz jautrāk, vairāk laika, lai tiktos viens ar otru, un mazāk sacensību nekā tagad. Un lielākā daļa no tām risinājās Centrāleiropā, piemēram, Austrijā, Vācijā.

- Kāda ir atšķirība starp Latvijas sportistiem un Itālijas sportistiem?

- Nevaru īsti atbildēt uz šo jautājumu. Neesmu strādājusi ar Latvijas sportistiem, bet, domāju, ka visi smagi strādā, lai sasniegtu iecerēto. Tāpēc es neredzu nekādas būtiskas atšķirības.

 - Lai padarītu kamaniņu sportu pievilcīgāku skatītājiem, tika ieviesta komandas stafete. Vai ir kaut kas vēl plānots, lai turpinātu šo attīstību?

 - Jā, esmu ļoti priecīga, ka komandu stafete ir Olimpiskā disciplīna un, ka FIL Sprinta Pasaules kauss tika realizēts. (šinī discilpīnā laika atskaite netiek ņemta no starta vietas, bet aptuveni kādus 200 m no tā. Šo attālumu nosaka katrā trasē atsevišķi, pirms sacensību sākuma.) Un esmu ļoti lepna, ka ar šī gada Pasaules čempionātu, kurš risināsies Kēnigzē, sacensībās tiks ieviests arī Sprinta kauss, kā pamatdisciplīna. Līdz ar to, Pasaules čempionātā tiks izcīnīts vēl viens medaļu komplekts visās grupās – dāmām, vīriem un divvietīgām ekipāžām. Mums - visai kamaniņu sporta saimei, tostarp plašsaziņas līdzekļiem un TV, ir smagi jāstrādā, lai saglabātu kamaniņu sportu pievilcīgu un interesantu.

 - Ko Jūs sagaidāt no nākamās sezonas?

- Ceru, ka arī nākotnē mums būs augstā līmenī organizētas sacensības, bet mana lielākā vēlme ir tā, lai mēs vienmēr paliktu Olimpiskajā programmā.