Un tāda ir mūsu ikdiena

Kāds ir jūsu priekšstats par kamaniņbraucēju ikdienu? Kā acis vaļā, tā kamanās iekšā? Un cikos tas varētu būt? Vai plkst.6:00 no rīta, jeb tikai 11:00? Ieviesīsim skaidrību.

Kā šīs lietas notiek mūsu junioru izlasē, kad viņi ir ārpus mājas sienām – treniņnometnēs, stāsta komandas līderis Riks Kristens Rozītis. ‘’Dienas režīms atkarīgs no tā, kāds ir treniņu grafiks. Ja braukšana pa trasi ir paredzēta ~ plkst. 9:00, tad ceļamies 7:45. Ir rīti, kad acis jāver vaļā krietni agrāk. Kā, piemēram, šodien. Cēlāmies jau 6:30, jo braukšana sākās plkst. 8:00. Protams, ar zobbirsti kamanās nekāpjam, tāpēc rīta rosme ir obligāts pasākums. Ķermenis ir jāpamodina. Nevar uzreiz tam likt strādāt par visiem 100% procentiem. Ar to ir jāaprunājas, jāsasveicinās, jāiejūtas tajā. Tā ir liela un dziļa lieta. Ar ķermeni ir jārunā, jāuzklausa un jāizprot tas. Šī lieta ir jāiemācās ne tikai sportistiem, bet ikvienam no mums.Un tikai tad kad ķermenis ir pamodies, var doties brokastīs, jo tad arī zināsi, ko vajag un ko gribi ēst. Ir taču teiciens – guļošu nesit. Tā arī guļošs ķermenis nezina, ko viņam vajag un ko viņš grib. Tāpēc pārtikas pārstrāde nav tik laba un visi labie vitamīni ir pa ‘’tukšo’’.
Pēc sātīgajām brokastīm, kad rumpītis ir atpūties pēc šī darba, jo ēšana patiešām kuģim ir smags darbs, varam doties uz treniņu. Ja nav paredzēta braukšana, tad pilnveidojam sevi sporta zālē vai svaigā gaisā. Tie var būt krosiņi, tie var būt ātruma treniņi vai ‘’vienkārši’’ koordinācijas treniņi. Vārds vienkārši pēdiņās jāliek tāpēc, ka šie treniņi nemaz nav tik vienkārši, kā var šķist. Treniņos ir jāatrod arī laiks, lai sagatavotu kamanas. Slieces jātīra, aptecētāji jāsaved kārtībā. Un vēl daudzas citas sīkas nianses. Tāpat jāpārbauda arī sporta apģērbs, ar kuru dodamies trasē – kombinezons, kalipši, ķivere, maska, kā arī ‘’pingvīni’’, kuriem īpaši liela nozīme tieši starta rāvienā.
Šādas treniņnometnes ir ar saviem plusiem un mīnusiem, kā jau visas lietas. Mājās spilvens vienmēr būs mīkstāks un mammas pankūkas garšīgākas, bet šeit mēs varam sevi pilnveidot tā, kā to nevaram sacensību laikā. Nometnē tu vari eksperimentēt ar sliecēm, vari vairāk strādāt ar trases ‘’piebraukšanu’’. Sacensību laikā, tas viss nav iespējams. Šīs treniņnometnes ir ļoti labs starta punkts sacensībām.
Kas attiecas uz šīm nometnēm – Altenbergā, Iglsā un tagad Konnigzē, tad rezultāti vedina domāt, ka visam jābūt kārtībā. Komanda ir labā fiziskā formā un ceram, ka varēs pierādīt to ar rezultātiem.’’

Grūti vai viegli, to spriediet paši. Skaidrs ir tikai viens. Kripatiņa spīts, neatlaidības, disciplinētības un gribasspēka te ir vajadzīgs.