Kas rūdās grūtībās, top liels

Riks Kristens Rozītis - varu cīnīties ar visiem

Šo pēdējo sešu nedēļu laikā, jo īpaši pēc uzvaras Vintenbergā, esmu sapratis, ka varu cīnīties ar visiem konkurentiem. Un nav svarīgi vai man tā trase patīk vai ne tik ļoti. Arī konkurenti ir auguši un uzlabojuši savu sniegumu. Un tas ir labi. Tā mēs visi kopā attīstamies un ejam uz priekšu. Īpašs prieks man ir par to, ka jūtu, austrietis Armins Fraušers ir noķerams.
Pēdējā PK izcīņas posmā, kas notika Norvēģijā – Lillehammeres trasē, daba mūs lutināja. Spīdēja saule un termometra stabiņš bija noslīdējis zem – 5 grādiem. Tādejādi ledus tiešām bija ātrs un man tas patīk. Tiesa, šajā trasē man vēl kārtīgi ‘’neizkosta’’ palika trases lejas daļa.

Kendija Aparjode - eju un cīnos līdz galam

‘’Trases patiešām ir dažādas. Ja salīdzina pirmās trīs kurās mēs bijām - Kēnigzē, Altenberga un Iglsa, tad vissarežģītākā priekš manis bija pirmā, jo tājā biju pirmoreiz. Un trasē ir tādas vietas, kuras nevar ‘’uzķert’’ uzreiz - jau ar pirmo braucienu. Iglsā biju otro reizi. Šī ir diezgan ‘’guļama’’ trase salīdzinot ar Kēnigzē, kurā, manuprāt, nedrīkst atslābt. Kas attiecas uz Altenbergu, tad sākumā man šī trase ne īpaši patika. Tagad viss ir kārtībā, jo esmu to ‘’atkodusi’’.
Ja runājam par citu valstu sportistiem, tad pavisam droši var teikt - katrs ar savu mērķi šajā sportā. Bet runājot par komandu darbu man patīk, ka, piemēram, Krievu izlasei katrā virāžā ir treneris un tas ir forši, ka pēc brauciena vari izanalīzēt katru līkumu.
Es nezinu vai man tas patīk vai nē, bet Latvijā, ir maza konkurence kamaniņu sportā, vismaz meitenēm. Pietrūkst cīņas spars, par iekļūšanu izlasē. Bet tas nenozīmē, ka es saku: "Ai, es tā pat esmu izlasē, ko tur daudz !". Es, eju un cīnos līdz galam, lai sasniegtu savu mērķi.
Pēc šīm sešām nedēļām es jūtos spēcīgāka startā. Man ir ko salīdzināt. Un man patīk šī cīņa pašai ar sevi. Salīdzinot savu starta rāvienu Iglsas trasē pagājušo gad ar šodienu, tad tas ir audzis acīmredzami. Pirms gada starta rāviens bija knapi zem 2.20 sekundēm, šogad stabili turos 2.17 sekunžu robežā. Un tas priecē:) .‘’

Alise Evelīna Mitkus - labākais kas mums ir, ir treneru kolektīvs, viņi mums ir paši labākie :)

‘’Sākšu no vieglā gala:).
Manuprāt, Insbruka ir salīdzinoši viegla – ‘’guļama’’ trase. Kēnigzē ir visgrūtākā, kam seko Altenberga. Bet ir jāmācās braukt visās trasēs.
Ja pavērojam sportistu savstarpējās attiecības trasē, tad citu valstu sportisti, neskatoties uz to ka ir konkurenti, ir diezgan draudzīgi. Par to liecina arī nesen piedzīvotais kritiens. Kad trešajā braucienā izkritu un bija ilgi jāgaida trases busiņš ar ko sportistus ved no finiša uz starta vietām, es gāju augšā kājām. Te viens no Krievijas izlases treneriem man pieskrien klāt un burtiski izraujot man kamanu no rokām, un aiznesa līdz finiša mājai to. Tas priecē, ka starp sekundēm, par kurām cīnāmies, mēs esam arī draugi. Tas dod spēku izturēt un cīņas sparu.’’